Janvāra vidū LETA atskaņoja Eurostat datus (2011. gads), ka Latvijā dziļā nabadzībā dzīvo 50,2% vecāku, kas bērnus audzina vieni (lielākais procents ES aiz Bulgārijas). Lietuvā – 25,9%, Igaunijā – 20,1% (ES vidēji – 18,4%, Zviedrijā – 3,8%). Latvijā dziļā nabadzībā dzīvo 27,3% ģimeņu ar abiem vecākiem.
Ļoti žēl, ka pērn populārais «demogrāfijas ultimāts» kļuva drīzāk par spekulāciju koalīcijas ietvaros, nekā par nopietnu diskusiju iemeslu varas aprindās, lai tiešām nonāktu pie «mērķētas un atbilstoši finansētas valsts demogrāfijas politikas, kam veiksmīgs piemērs ir Igaunija» (I. Mežs). Iespējams tieši demogrāfija, precīzāk – bērni, šeit ir tā būšana, kas uzrāda vislielāko bedri starp pietiekami kvalificētu, skaidru situācijas vērtējumu un tai atbilstošu varas, kā tagad modē teikt, rīcībpolitiku. Speciālistu slēdzieni atsitas pret politikas sienu, kādu brīdi nograb žurnālistu tekstos un tiek aizmirsti līdz nākamajam speciālistu uznācienam. Lai arī iespējamie tautas nākotnes riski šajā ziņā tika diezgan skaidri aprakstīti vēl pirms Tautas frontes dibināšanas, «mērķētas politikas», kā saka Ilmārs Mežs, nav bijis. Ir bijusi lāpīšanās drīzāk partijiskās (tātad – īslaicīgās) interesēs nekā valstiskos nolūkos. Citādi nenāktos secināt, ka «politiķu lēmumi, pabalstu reformas – tas viss pēdējo gadu laikā ir nostrādājis pret ģimenēm ar bērniem» (S. Salaka, www.reitingi.lv, 16.09.2013.).
Te nav runa par nabadzības novēršanas programmām, bet par to, ka noturīgā nabadzības statistika liecina – tās nav nabadzības novēršanas, bet nabadzības slēpšanas programmas. Te nav runa arī par demogrāfiskās ainas, par demogrāfijas «eglītes» figūras uzlabošanu, bet par periodisku, drīzāk labdarības nekā kompleksas politikas, «mantiņu» iekāršanu šajā eglītē vai politiskā ūdens uzliešanu atsevišķiem tās zariņiem. Te ir runa par to, ka Latvijas valdībām savās deklarācijās nevajadzētu rakstīt ne vārda par «tautas ataudzes veicināšanu», kamēr tās nav spējīgas šo ataudzi veicināt pēc būtības, bet faktiskā aina, periodisko demogrāfijas «ultimātu» rezultāts u. tml. liecina, ka politika, rīcībpolitika, bijusi vērsta pret šo ataudzi. Nabadzība – tas ir šai ataudzei sagatavotās augsnes raksturojums. Citādi nebūtu gadu no gada jālasa ne tikai žurnālistu, bet arī kvalificētu cilvēku apgalvotais, ka nabadzība ģimenēs, kur nav mātes vai tēva, daudzbērnu ģimenēs ir bezmaz nolemtība.
Tostarp mums ir pat Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011.–2017. gadam. Nacionālās apvienības pērn izteiktā «ultimāta» saturs, salīdzinot ar šā dokumenta satura apjomu, ir plāksteris. «Spēcīga, sociāli un ekonomiski neatkarīga ģimene ir viens no svarīgākajiem katras sabiedrības pastāvēšanas priekšnoteikumiem,» – tāds tur ir pirmais teikums. No stāvokli vērtējošās daļas izriet, ka valsts pārvaldei darāmā daudz, bet no sadaļas Rīcības virzieni un uzdevumi – ka nekas mērķtiecīgs darīts netiks. Jo tur gan ir saukti konkrēti sociāli un demogrāfiski parametri, kas būtu jāpanāk 2014. vai 2017. gadā, bet šim rezultātam nepieciešamie finanšu un vadības instrumenti raksturoti abstrakti, neterminēti un vēlamības līmenī («ieviest», «atbalstīt»…). Varētu jautāt, ko NA šūmējas, ja spēkā ir šāds dokuments? Taču nekādu brīnumu te nav. Lai arī valsts vadītāji sludina stabilu ģimeni par savas pastāvēšanas priekšnoteikumu (ja sabiedrība nepastāv, kam tie vadītāji vajadzīgi), līdz šim tas bijis tikai blefs. Nav brīnums, ka nabadzības riski ģimenēs aug (neefektīva netiešā atbalsta sistēma, atcelts diferencētais atbalsts, joprojām nepietiekamas iespējas vecākiem apvienot darbu un rūpes par bērnu, vienaldzība attieksmē pret daudzbērnu ģimenēm…). Vai – kāda liela nauda vajadzīga, piemēram, lai padarītu Latvijas normas un praksi atbilstošas ANO Bērnu tiesību konvencijai, Eiropas Sociālajai hartai vai nodrošinātu pienācīgu bērna tiesisko aizsardzību…? Pat šajā, varas tiešo ikdienas pienākumu, līmenī politikas nav. Ir tikai blefs.