Cerams, ka Ukrainas notikumi kļūs valstīm un politiķiem mācība vai vismaz atgādinājums, pie kā var novest samaitāta vara. Bet, cerams, ka Ukrainas notikumi kļūs mācība arī sabiedrībām.
Jo liecināja, cik traģiska tām var kļūt protesta līderu vēlme izmantot pūli, bet nespēja to vadīt. No vienas puses – izvirtusi vara, kas pamato cilvēku atrašanos ielās. No otras – pelēkas peles, kurām ir tikai saukļi, kuras nezina, ko iesākt ne ar cilvēkiem, ne potenciālo varu. Vidū – tukšums. Nāk prātā nevis deviņdesmito gadu sākums, bet 1917. gads ar visām tā izredzēm (no pilsoņu kara līdz autoritārismam). Dž. F. K. teica: «Tie, kas miermīlīgu revolūciju padara neiespējamu, padara varmācīgu revolūciju nenovēršamu.» Es uzskatu, ka Ukrainā «tie» ir tiklab oficiālās varas pārstāvji, cik opozīcijas līderi.
Kāpēc tukšums? Pirmkārt, ideju vakuums. Ja ir prātā kas vairāk par varas pārdali, ja ir prātā Ukraina, tad kopš pērnā gada 29. novembra opozīcijas līderiem bija diezgan laika saaicināt kopā Ukrainas un ne tikai Ukrainas spožākos prātus, lai radītu Ukrainas nākotnes vīziju un instrumentētu to atbilstoši visvairāk iespējamiem situācijas attīstības scenārijiem. Lai tautai saprotamā veidā definētu un instrumentētu gan pašas Ukrainas valstiskumu, gan attiecības ar ES un Krieviju. Publiski nekas tamlīdzīgs nav parādījies. Ir bijušas vienošanās, kuras pūlis vai nu nav uzskatījis par saistošām, vai kuras atmetuši paši to slēdzēji. Pat no cietuma atbrīvotā Jūlija Timošenko savā politiski tukšajā maidana runā nespēja neko saredzēt nākotnē pēc maidana. Aizvākt Janukoviču! Vai tā ir ideja? Manuprāt, tas ir tikai šķērslis idejas ceļā. Panākt, lai tie ukraiņi, kuri «aplipuši» ar Eiropu, reāli saiet matos ar tiem, kuri «aplipuši» ar Krieviju. Vai tā ir ideja? Tā ir ideju trūkuma aizstāšana ar iekšēju konfliktu. Lai arī Rada ir transformēta, vecā konstitūcija atjaunota, Janukovičs pazudis revolūcijā… kroņa mājas izdemolētas un izzagtas, pagaidām nekas neliecina par principiāli jaunu Ukrainas varas saturu. Bet, kamēr šīs lietas nav skaidras, tautas vārds man šķiet opozīcijas uzurpēts.
Otrkārt, niecība līderu stājā un rīcībā. Diemžēl oficiālās varas pārstāvju «pāriešana tautas pusē» ir sinonīms darbībai «glābt savu ādu». Diemžēl leģitīmais likumdevējs itin viegli top pakļāvīga lupata, nevis uztur savu leģitīma tautas pārstāvja mandātu. No opozīcijas šobrīd man respektējams šķiet vien «labējo sektora» līderis Dmitro Jarošs. Viņš vismaz neliekuļo un saka, ka gatavs uzņemties atbildību par revolūcijas izvēršanu Ukrainā. Pārējie izplūst kā izlijis ķīselis un ir acīmredzami manipulējami. Tāpēc es neesmu tādā sajūsmā par Ukrainas opozīcijas vadoņiem kā dažas brašas augstu sēdošas Latvijas un Eiropas plintnieces. Brīnums, kāpēc līdz šim, domājot Ukrainas norišu kontekstā, nav kategoriski pieprasīts pārtraukt jelkādu pret 13. janvāra notikumu dalībniekiem vērstu kriminālvajāšanu. Brīnums, kāpēc neviens nav ierosinājis ar augstām amatpersonām saistītu noziegumu izvērtēšanu pārcelt no tiesas kompetences parlamenta kompetencē. Brīnums, ka Latvijā neviens vēl nav sācis apšaubīt drošības un iekšlietu struktūru monopoltiesības uz represīvu praksi. Brīnums, bet vēl neviens nav paziņojis, ka atsevišķos gadījumos spēka faktora izmantošana parlamenta darbībā ir atzīstama prakse un tādā garā panākts rezultāts – leģitīms. utt.
Treškārt, to ļaužu niecība, kuru ziņā ir (bija) lemt par spēka lietojumu. Oficiālā vara ir vainojama asinsizliešanā tāpēc, ka palaida garām mirkli, kad nevardarbīgs protests pāraug vardarbīgā. Mirkli, kad spēks bija jālieto, lai nevajadzētu to lietot ilgstoši. Tāpēc, ka, sekojot civilizētu valstu praksei (Losandželosa, Hamburga…), nelietoja spēku tad, kad maidans izpaudās krimināli vai varmācīgi. Tāpēc, ka atļāvās lietot spēku nevis kā miera un likuma, bet kā politisku rēķinu kārtošanas instrumentu. Kā provokators. utt. Opozīcijas līderi ir vainojami asinsizliešanā tāpēc, ka nenoturēja kustību nevardarbīgas pretošanās rāmjos. Tāpēc, ka laikus neizķēra un neuzrādīja provokatorus. Tāpēc, ka pieļāva grautiņus un vandalismu. utt. Vārdu sakot, kamēr protestētāju slepkavas un miliču slepkavas nesēdēs uz viena apsūdzēto sola, es uzskatu, ka par Ukrainā notiekošo ir pamatotāk domāt 1917., nevis 1990. gada kategorijās.