Krievijas hipnotisms

Krievijas tēls te daudziem hipnotisks. Tie metas pieņemt Krievijas uztveres mītus ne tikai par savas personiskās pozīcijas pamatojumu (izejot no pretējā), bet tiecas arī rīkoties tieši tāpat kā Krievija. Izejot no pretējā.

Saprotams – politikai bez mītiem grūti. Sevišķi, ja pastāv liela «lielo» vēlēšanās atstumt pasauli aukstā kara rāmjos. Atkal radīt polāru telpu, kur viss – sākot ar atbilstību starptautiskajām tiesībām un beidzot ar morāles kritērijiem – atkarīgs no tā, vai šīs tiesības un kritēriji raksturo tavu vai oponenta darbību.

Ja Rietumi spēlēsies šādā garā, Krieviju tiem neizmainīt. Savus vecos stāstus Krievija zina labāk par citiem. Krievija labāk zina, ka, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, «valdnieka augstākais taisnīgums» bijis tās tautā daudz vairāk respektēts un (arī salīdzinoši vājās baznīcas dēļ) cars palaikam «aizstājis» dievu (sk. N. Eidelmans, Gadsimtu šķautne). Taču, lai arī lērums eiropiešu lielīja un arvien liela Krieviju par to, ka patvaldība tai «piestāv», garām tie laiki, kad Krievija pieauga vidēji par vienu Beļģiju gadā. Tagad tai izmisīgi (!) jāgādā par to, lai nezaudētu vienu Beļģiju (gan ģeogrāfiski, gan demogrāfiski) gadā no tā, kas tai vēl ir. Tāpēc būtu vērts atbildēt arī uz Stīvena Koena jautājumu: kas notiktu, ja Krievijas ietekme parādītos Kanādā vai Meksikā un daži to reģioni izteiktu gatavību pievienoties Eirāzijas projektam? Vai ASV necenstos saglabāt savas nacionālās drošības interešu perimetrus?

Ar to es negribu teikt, ka par draudēšanu ar karu jāmaksā prēmijas. Ar to es gribu teikt, ka aukstā kara mīti šodien neder ne tad, ja gribas prognozējamu Krieviju, ne tad, ja gribas iespējami ilgi saglabāt ilūziju, ka pasaule joprojām ir izteikti eirocentriska. Arī tāpēc, ka Krievija, kā visi, šodien ir visur. Sankcijas arī atbalsosies visur. Ar to es gribu teikt, ka to valstu (ne Vācijas) vadītāji, kuriem tiražēšanai ir tikai propaganda un sodīšanas scenāriji, bet atkal nav situācijai atbilstošu konstruēšanas scenāriju, dara Eiropu vāju. Tāpēc Putina padomnieks Glazjevs ne bez pamata var teikt – nu un?! Sāpēs, taču būs iemesls radīt savu norēķinu sistēmu, pieķerties citām valūtām un novest atkarību no ASV finanšu sistēmas līdz nullei.

Bet, lai cerētu, ka sankcijas pārvietos maidanu uz Maskavu, ir jāzina, cik ietekmīgas šobrīd ir Krievijas elites un cik lielā mērā aktīvu izolācija mudinās tās kustēt. Domāju, ka tad, kad Putins pārņēma varu no Medvedeva, elites bija ietekmīgākas. Savukārt no Kijevas maidana nāk viena laba mācība. Tas apliecināja, ka par vienīgo patiesi rīcībspējīgo protesta spēku top tas, kuram ir vismaz kaut kāda ideja. Taču Krievijas politiskā opozīcija patlaban ir vāja, tā barojas vairāk no varas reakcijas un skaļruņa nekā no savām idejām. Bet Krievijas (tāpat Ukrainas, tāpat Latvijas) sabiedrības pamatmasu arvien nodarbina tas, kā izdzīvot skaudrajā postpadomju īstenībā. Nevis – kā piepildīt Krieviju ar Eiropu, bet kā piepildīt Eiropu ar sevi. Turklāt tagad cilvēki zina, kāda ir realitāte abpus iedomātam «dzelzs aizkaram».

Viņu dēļ to būvēt nav lielas jēgas. Bet – varbūt šis aizkars, varbūt Krievijas dēmoniskas uztveres mīti kādu laiku var derēt pašas Eiropas (ASV) pašiedvesmai. Kaut vai Obamam. Citādi savējie pārlieku brauc zēnam virsū par to, ka viņš spožumā sāk atpalikt no Putina. Karaspēka izvešana no Irākas novedusi pie Irānas hegemonijas šajā valstī, neiejaukšanās Sīrijā pie tā, ka Krievijai, Irānai un Hesbollah izdevies mainīt spēku līdzsvaru… Kamēr Putins aizpildot vakuumu, tikmēr Obama to radot (sk. The Washington Post, 2.03.2014.). Spēcīgs trieciens Rietumu un Krievijas attiecībām te noteikti varētu līdzēt. Iespējams, attiecību samaitāšanās nāktu par labu ar Irānu, Sīriju, Afganistānu, Ziemeļkoreju… saistīto problēmu (diplomātiska) risinājuma efektivitātei tā, kā to vēlas Eiropa. Iespējams, G7 piemistu lielāka pasaules drošības izpratne nekā G8. Iespējams, ANO Drošības padome bez Krievijas izskatītos labāk. Tomēr – laikā, kad robežas daudzās lietās tiek atmestas, kad kapitāls, preces un cilvēki kustas, es būtu par tādu sankciju sistēmu, kura izslēdz jelkādu dubultstandartu.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais