Līdzko Krievijas domes kuluāros atkārtoti parādījās likumprojekts par masu informācijas līdzekļiem – «ārzemju aģentiem», tā mūsu «aprindās» uzpeldēja ideja cenzēt Krievijas TV kanālu retranslāciju Latvijā.
Ja runa ir par medijiem, es šo ideju uzskatu par atmetamu. Bet, ja runa ir par propagandas instrumentiem, tad tā, manuprāt, top diskutējama. Pērnā gada 9. februārī ar Vladimira Putina rīkojumu tika likvidēta РИА Новости. 19. decembrī, komentējot uz tās bāzes radīto aģentūru Россия сегодня, Putina preses sekretārs D. Peskovs paziņoja, ka propaganda ir neatņemams katras valsts atribūts. Viņš piebilda: «Labā nozīmē.» Tajā pašā dienā Putins teica, ka «valsts informatīvie resursi ir jāvada patriotiski noskaņotiem ļaudīm, kuri aizstāv Krievijas Federācijas intereses. (..) Jo tie ir valsts resursi. Un tieši tā tas arī būs.» Ja tas skanētu no manas valsts vadītāju mutēm, es neteiktu, ka valsts informatīvo resursu izmantošana propagandai ir no valsts puses pilnībā atmetama. Bet, ja runa ir par citas valsts propagandas resursu izvietošanos manas valsts teritorijā, tad svarīgi būtu skatīties, vai tie pastāv vispāratzītu mediju (!) darbības principu, vārda brīvības ietvaros un kontekstā. Ja nedomā, ka tauta ir stulba, tad manā uztverē cenzūra pagaidām nav nepieciešama. Ja tauta nav stulba, tad arī Krievijas oficiālo TV ruporu informatīvais saturs ļauj precīzāk novērtēt, kāda sabiedrība tiek taisīta kaimiņvalstī un kādi riski no tā izriet.
Jo vairāk, ja mums ir niķis – likties neērto, nepatīkamo neredzēt un nezināt. Labāk noliegt, nekā atklāti konfrontēt. Tas ir aplam. Man liekas, ka lietderīgāk ir turēt nepatīkamo redzamu un zināt, kā ar to apieties. Ja, teiksim, līdz ar Krievijas draudiem iebrukt Ukrainā labākais variants ir novērtēt savas drošības līmeni, tad informācijas jomā saistībā ar to pienāktos mobilizēt un sakārtot pašiem savus resursus. Cenzūra nozīmētu atzīšanos, ka Latvijas sabiedrība ir vai nu tik mazizglītota, vai tiktāl atsvešināta no savas valsts, ka citas valsts mediji spēj to zombēt. Tā akceptētu turpmāku savu mediju viduvējību. Lai arī labāk būtu tos padarīt patiesākus un pārliecinošākus par «krievu produktiem». Jo vairāk tajos propagandas, jo tas vieglāk. Lasīju, ka no aptaujātiem 8. klases skolēniem 32% atzinuši krupi par nepatīkamu radību, bet no skolotājiem – 4%. Nez vai skolotāji iemīlēja krupi. Zināšanas un pieredze bija tie, kas vairoja adekvātu uztveri. Man šķiet, ka Latvijas sabiedrība tās kopumā tomēr ir beigusi astoto klasi un spēj filtrēt informāciju patstāvīgi.
Tas nenozīmē, ka jāaizmirst kontrpropaganda un jāļauj propagandas straumei tapt absolūtai. Varbūt tieši šobrīd ir vērts organizēti izteikt savu neizpratni par Krievijas varas centieniem pastumt malā Krievijas konstitūcijas, šķiet, 29. pantu (vārda brīvība, informācijas pieejamība). Par to liecina, piemēram, dažādā varas attieksme pret dažādu uzskatu paudējiem Maskavā un citur saistībā ar Federācijas padomes atļauju karot. Turklāt – varbūt tieši šobrīd kolēģi Eho Moskvi, Komersant, Doždj, Moskovskij komsomoļec,…, kurus vara spiež laukā no mediju telpas, būtu priecīgi just, ka vismaz domās nav pamesti. Turklāt Krievija savādā veidā presē drukātos medijus (- par 30% pēdējā gadā samazinājies kiosku skaits; abonēšanai domātās dotācijas (virs trim miljardiem rubļu) pastam vairs nebūšot, kādēļ abonēšanas cenas krasi kāpšot; sākumā minētā likumprojekta pieņemšana varētu novest pie vairāku tūkstošu mediju likvidācijas – pamatā reģionos;…). Utt.
Informatīvais karš tagad ir galvenā aktualitāte. Ir mediji, kas tajā ielaižas, bet ir arī mediji, kas cenšas palikt virs tā. Manā uztverē cieņu pelna tikai pēdējie. Man liekas stulbi ielaisties šajā karā ar Krievijai raksturīgiem paņēmieniem. Tā vietā labāk izcelt, atbalstīt un virzīt priekšplānā tos, kuri spēj saskatīt visu norišu telpu. Nevis tikai tādu, kādu to nosaka atsevišķu karojošo pušu doktrīnas. Man šķiet nesmuki, ja mediji vaikstās nopakaļ politikai vai pūlim. Sevišķi, ja varas patrioti tiek uzdoti par tēvijas patriotiem. Šveika kungam par viņa brašo un, galvenais, no sirds nākošo saucienu – Uz Belgradu! Uz Belgradu! – es kroņa namā iedotu ordeni. Tomēr redakcijā arī visbrašāko auru laikā ņemtu darbā Jaroslavu Hašeku.