Mīļā pasaule

Pasaulē visi ir tik mīļi viens pret otru. Taisnība tiem, kuri domā, ka neviens pēdējā laikā nav darījis tik daudz laba Ukrainas nacionālisma uzplaukumam kā Krievija. Taisnība tiem, kuri domā, ka neviens nav darījis tik daudz laba Krievijas ambīciju veicināšanai kā ASV un ES. Pasaule no mīļuma gatava apvemties ar karu.

Man patiktos domāt par notiekošo Ukrainā ANO uzdotās koordinātās. Diemžēl es tādas neredzu. Acīmredzot ES un ASV ir apsvērušas savas izdevības un to Ukrainai reāli piedāvātais atbalsts samērā ar tās ekonomikas stāvokli ir nožēlojams. Acīmredzot arī Krievija ir rēķinājusi sava pasākuma bilanci. Tas tā varētu būt. Bet – kāpēc ANO nespēj (negrib) ieteikt Krievijai neko tādu, kas reāli spētu tās ieguvumu un zaudējumu bilanci attieksmē pret Ukrainu kaut cik būtiski mainīt? Vai atsevišķiem veto jākļūst par vispārēja pofigisma karogu?

Eiropas Ukrainai veltītais samits (6. martā) nogulšņāja starp frāzēm «iespējami stiprāku spiedienu uz Krieviju», «mazināt spriedzi Krievijas attiecībās ar jauno Ukrainas varu, meklēt dialoga iespējas» (F. Olands) un «diemžēl es neredzu nekādu reakciju no Eiropas puses» (D. Grībauskaite). ASV un ES «bargie» solījumi sadot Krievijai pa muti satur tikai konflikta saasinājuma, nevis konflikta risinājuma piedāvājumus. Taču pamats konstruktīvai un tiešām rezultatīvai situācijas ievirzei, manuprāt, būtu jāgatavo ne ES, ASV vai Krievijai, bet tam, ko sauc par ANO Drošības padomi vai ANO. Kāpēc iniciatīva šajā lietā jāuzņemas ASV, kuras Ķīna un Irāna šobrīd interesē vairāk nekā Eiropa, kāpēc tieši Angelai Merkelei šobrīd jāpilda tā starpnieka loma, ko Gruzijas konflikta laikā 2008. gadā mēģināja pildīt Nikolā Sarkozī? Tie katrs, protams, var censties, bet kāpēc pasaules galvenais mierinātājs un salabinātājs izskatās vēl kuslāks un klusāks par tiem?

Manuprāt, visi «lielie» ir katrs savās interesēs pārspēlējušies ar starptautiskajām tiesībām tiktāl un saražojuši tik daudz «precedentu», ka ANO DP vairs nav spējīga bez liekulības un dubultstandarta nepārprotami nodefinēt ne to, vai Krimas autonomijas vara ir likumīga, ne arī akceptēt jaunās Ukrainas varas likumību. Sanākusi Ukrainas dēļ, ANO DP ne 28. februārī, ne 1., ne 3. martā neizmantoja ANO Statūtu 24. pantā noteiktās pilnvaras (vērtēt situāciju starptautisko tiesību aspektā) tā, lai atbilde izskanētu nevis apgalvojuma, bet pamatojuma līmenī. Bet vai tad pārmetumi ANO Statūtu un Ženēvas konvencijas pārkāpšanā nav pietiekams pamats, lai ANO uz to reaģētu?

Atbilde acīmredzot iesprūdusi starp Kosovu un Krimu, starp Prāgu un Irāku, starp Austrijas anšlusu un Korsikas pievienošanu, starp jaunās Ukrainas varas 1. marta vēstulē teikto, ka pastāv «Krievijas agresija pret Ukrainu», un V. Janukoviča lūgumu V. Putinam «izmantot KF bruņotos spēkus, lai atjaunotu likumību, mieru, tiesisko kārtību, stabilitāti Ukrainā un aizsargātu tās iedzīvotājus» (1. marts). Lai arī šķiet, ka šobrīd starptautiskā līmenī autoritatīvs, kvalificēts Ukrainas un Krimas varas legalitātes, likumības novērtējums ir nepieciešams vairāk un ātrāk nekā, piemēram, atklāsme – kura puse angažēja maidana snaiperus. Ja tas ir, tad daudz pārliecinošāk var vērtēt Krievijas rīcību. Taču pagaidām neviens šajā kontekstā nevērtē pat Krievijas apgalvojumus – mums Ukrainā nav tiesību subjekta, ar ko šobrīd runāt kaut vai par KF un Ukrainas 1997. gada līgumu.

Spēks un savtīgs aprēķins atkal ir aizgājuši priekšā tiesībām, un «draudzība par katru cenu» (F. Žerē) Eiropai (ASV?) atkal ir svarīgāka par notiekošā iespējamo traģisko perspektīvu. Tāpēc man šķiet, ka vislielākos draudus drošībai rada pat ne Krievijas ambīcijas kā tādas, bet Eiropas, ASV un ANO tieksme tikai reģistrēt notiekošo, nevis apsvērt notiekošā iespējamās ģeopolitiskās sekas.

Vai nu ANO (ES, ASV?) apmierina Krievijas scenārijs (Krima – Krievijai, Ukraina – federācija), vai arī ANO uzstājas kā ģeopolitiska bardaka veicinātāja. Ir tikai attieksme. Nekādu norāžu par rīcības tiesiskajiem ietvariem un situācijas radīto draudu novērtējuma. Kijevā vieni oligarhi izmantoja tautas dusmas, lai atņemtu varu citiem; Krimā līderis ir cilvēks, par kuru raksta, ka trauksmainajos deviņdesmitajos viņš bijis «brigadieris» ar iesauku Goblins; nedēļām ilgi visi liekas nesaprotam, kas tie Krimā par svešiniekiem «bez atpazīšanas zīmēm»… Tas iedrošina. Formāli iznāk, ka tagad nevajadzētu būt pārlieku grūti sarīkot referendumus Karēlijā, Moldovā, Pitalovā, Daugavpilī vai Kuriļu salās, lai noskaidrotu, kam attiecīgo teritoriju iedzīvotāji vēlas pievienoties.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais