Intelektuālajai elitei būtu jāpastāv nemitīgā saskarē ar politisko eliti. Turklāt intelektuālajai elitei šajā saskarē jādominē. Ja ne kā valsts politikas pasūtītājam, tad vismaz kā reālpolitikas analītiķim.
Tā dēļ vajag tik vien, kā savā un valsts ikdienā attaisnot to garaspēku, kurš kaut kad sensenos laikos esot uzvarējis pat valstij izšķirošā brīdī. Tam nav vajadzīga pārcilvēciska piepūle, tam diezgan ar profesionalitāti un godaprātu attieksmē gan pret savu darbu, gan valsts lietām.Taču Latvijas intelektuālā elite kā kopums dod priekšroku pastāvēšanai politiskās elites pavēnī vai pat angažētībai no tās. Tas atklāj, ka valsts lietās ne viena, ne otra elite nav pietiekami kvalificētas un savstarpējās attiecībās necenšas šo kvalifikāciju vairot. Intelektuālā elite nespēj ietekmēt ne tikai vēlēšanu iznākuma kvalitāti, tā nespēj pat kā pienākas oponēt politiskajai elitei lietās, kas saistītas ar konkrētu nozaru profesionālo kvalitāti un šīs kvalitātes atbilstošu nodrošinājumu no valsts puses. Politiskās elites attiecības ar pūli reālpolitikai bijušas daudz auglīgākas nekā politiskās elites sadarbība ar intelektuālo eliti. Atsevišķās epizodēs, kad intelektuālajai elitei labpaticis pamanīt kādu valsts norisi, tā izpaudusies kā «inteliģences pārstāvji» un nav gribējusi cilāt lielus smagumus. Man nav laimējies redzēt pasākumus vai vēstījumus, kuros intelektuālā elite būtu solidāri diskutējusi ar varu par tādām lietām kā: jaunā emigrācija, varas kvalitāte, neatkarības deleģējuma riski, izglītības kvalitāte, Latvijas nākotnes scenāriji, nabadzība… To darījušas arodbiedrības, atsevišķas sabiedriskas organizācijas, kāda augstskola vai ZA institūts, bet ne intelektuālā elite kā valsts politikas pasūtītājs.
Tā pietikusi vai nu ar politiskās konjunktūras apkalpošanu, vai ar rūpēm par to, lai atsevišķu amatpersonu rīcība atbilst «inteliģences pārstāvju» priekšstatiem. Sak, ja mēs nespējam pasūtīt politiku, tad gādāsim vismaz par politikas tēlu. Taču ir bēdīgi, ja «inteliģences pārstāvju» priekšstatos politikas tēlam jāizskatās kā PR produktam. Tas liecina, ka arī intelektuāļi un mākslinieki uzskata politiku par teātri. Un, pateicoties viņiem, arī lērums politiķu tur politiku par teātri. Vai visas to valstiskās rūpes tiek veltītas paštēlam, reitingu saglabāšanai un «pareizām» publiski pieprasītām pozām. Ar «inteliģences pārstāvju» atbalstu tas varbūt nodrošina panākumus vēlēšanās, taču tieši šie ļaudis, kuriem reitinga kritums un klusums pūļa gaviļu vietā liekas traģēdija, kā likums ir tie sliktākie politiķi valstī.
Man ir diezgan ko oponēt Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, lai es turētu viņu par ikonu. Taču man riebjas, ja «inteliģences pārstāvji» vērtējuma vietā liek apgalvojumus, apsaukāšanos un vērtē izskatu (runu) augstāk par rīcības kontekstu. Tas varbūt piedien anonīmajai interneta komentētāju varzai. Bet, kā jau teicu, manā izpratnē politikas kvalitāte valstī ir atkarīga no intelektuālās elites (plašāk – vidusslāņa) pilsoniskās stājas. Tā vietā, lai iztaisītu savus politiskos līderus par plebejiem, tā vietā, lai savas bailes uzdotu par viņu bailēm, būtu labāk viņiem nemitīgi atgādināt nevis mums tīkamās pozas, bet viņu lomu un misiju. Šis laiks ir ļoti labs, lai mūsu politiķi parādītu, ko vērti kā politiķi. Bet viņu misijā ietilpst arī jebkura līmeņa tiešās sarunas ar pretiniekiem, ja vien tas ir mūsu valstij izdevīgi. Pat tad, ja valstis atrodas karastāvoklī, gadās brīži, kad to vadītājiem vērts tikties upes vidū uz kādas salas vai plosta. Lai arī, līdzīgi kā Staļins (februāris, Maskava) un Čērčils (marts, Fultona) 1946. gadā, arī Putins un Obama šogad ir apmainījušies runām, aukstā kara eskalācija mūsdienās man šķiet nejēdzība. Labāka liktos aptveroša visu iesaistīto savākšanās šajā ziņā. Meklējot konfliktu atrisināšanai efektīvus resursus un kontaktus. Nevis ilgstoša publiska naidīgu pozu uzturēšana, vienlaikus saglabājot neoficiālu, neformālu intensīvu mijiedarbību interešu sakritības zonās. Bet tas ir tas, ko vēlas «inteliģences pārstāvji» – lai ārēji viss un visi smuki izskatās. Lai līderi mūsu priekšā allaž parādās pieminekļiem izmantojamās varoņpozās, bet ar viņu runām var droši aizvietot lielus gabalus revolucionārā romantisma iedvesmotos XIX gadsimta literatūras šedevros. Teātris.