Kā jau tika solīts, Tautas kustība No sirds Latvijai pirmdien dzemdēja partiju, kuru nosauca tāpat kā mammu. Dzemdības bija sirsnīgas, «lūpas runāja to pašu, ko sirds» (Z. Mauriņa). Domāju, ka šī partija principā varētu atrast ceļu arī uz manu vēlētāja sirdi. Ne tikai caur vēderu. Taču pagaidām uz šā ceļa ir akmeņi. Piemēram.
Latvijas ceļš 1993. gadā solīja «izveidot valsts varu, kas cilvēkam nodrošina stabilitātes sajūtu, nodrošina sakārtotas un stabilas īpašuma attiecības, ievieš valstī kārtību un garantē tās drošu attīstību». Partija No sirds Latvijai 2014. gadā savā programmā starp saviem galvenajiem mērķiem sauc «patiesu demokrātiju – uzticamu politisko sistēmu un atbildīgu valsts pārvaldi».
Tautas partija savā manifestā 1998. gadā apgalvoja, ka ir «vīlusies tajos, kuriem mēs bijām uzticējuši savu priekšstāvju godu. Pārāk daudzu kompetence un godaprāts šķiet apšaubāma. Mūs māc bažas arī par to, ka vairākums mūsu priekšstāvju ir pārvērtušies par savdabīgu šķiru, kura galvenokārt rūpējas par savtīguma interesēm». Partija No sirds Latvijai 2014. gadā savā programmā starp būtiskākajām problēmām, kas «prasa tūlītēju risinājumu», sauc «plaisu starp varu un sabiedrību. Varas neiejūtība pret cilvēku un nesapratne par viņa vajadzībām. Kā rezultātā ir izveidojusies kritiski liela neuzticība valsts varai».
Jaunais laiks savā vērtību deklarācijā 2005. gadā apgalvoja, ka «Jaunā laika politiskās darbības mērķis un mērs ir cilvēks, viņa labklājība». Partijas No sirds Latvijai 2014. gadā pieņemtās programmas pirmais teikums ir: «Latvijas valsts būs tik stipra, cik stipri būs tās cilvēki.»
Protams, protams – patiesība nedevalvējas, lai cik ar reizes netiktu atkārtota. Taču vismaz trīs partijas ir pamanījušās tos vārdus, ko tagad lieto arī No sirds Latvijai, savā rīcībā izgāzt. Būtu aplam domāt, ka darbi neatstāj iespaidu uz cilvēku ticību vārdiem un to lietotājiem. No sirds Latvijai teic – mēs esam savādāki, cilvēki pie mums nāca paši, nesa idejas… Bet vai LC, TP un JL cilvēkus vilka šajās partijās aiz matiem? Ar to, pirmkārt, gribu teikt, ka līdz mirklim, kad No sirds Latvijai spēs «atjaunot cilvēku ticību Latvijas valstij un tās nākotnei», tai vajadzēs panākt sabiedrības uzticību partijai.
Ar kongresa piedāvājumu tam, manuprāt, par maz. Bez vārdiem man būtu gribējies redzēt vismaz lielās līnijās atklātus to satura īstenošanas instrumentus un resursus. Iespējams, līdz kongresam tiks liktas galdā lieliskas, detalizētas katras partijas programmas sadaļas versijas. Bet – vēlēšanas tūlīt būs. Tāpēc man būtu gribējies ieraudzīt partiju nevis kā runājošu, bet kā darbīgu mehānismu jau tūlīt. Taču kongress nenoteica pat to individuālo uzdevumu kopumu, kas katram no 247 dibinātājiem būtu veicams līdz vēlēšanām. Es uzskatu, ka pagaidām No sirds Latvijai citādība samērā ar programmā noraidīto līdzšinējās politikas kvalitāti un vidi ir tikai apgalvota, bet nav definēta.
Otrkārt, es uzskatu, ka partijas programma gan piesaka vērienīgas pārmaiņas (Latvijas ideoloģija, meritokrātija, izcila valsts…), taču nesniedz priekšstatu ne par šāda mēroga ambīcijām nepieciešamo arhitektūru, ne arī par to dziļumu. Ja tiek apgalvots, kavīzijas («Latvija ir harmoniska, demokrātiska un ietekmīga valsts») «sasniegšanai nederēs kosmētiskais remonts», kāpēc turpmākais izklāsts atklāj fragmentāru pārmaiņu ainu «veicināsim» un «atbalstīsim» līmenī? Turklāt – kāpēc partijas statūtos noteiktie partijas mērķi un uzdevumi ir piezemētāki par programmā noteiktajiem? Varbūt tas rakstīts no sirds, bet paviršības dēļ man nāk prātā Omara Haijama sacītais: «Cik zema tā sirds, kas nepazīst mīlas.» Iespējams, iemesls šim apgalvojumam ir tieši tas, ka nav pat iezīmēti vēlamās Latvijas ideoloģijas (kā pasaules uzskata vai vismaz kā politisko uzskatu sistēmas) meti. Tas ļautu domāt par programmu nevis kā par kārtējo nodomu sarakstu, bet kā par visās niansēs izprastu partijas rīcības pamatu.
Treškārt, partijas līderu izteikumi pirms kongresa liecināja, ka sarkanā līnija principā būtu jāvelk starp visām «vakarējām» partijām un No sirds Latvijai. Tas ir jautājums par varu. Par to, kā No sirds Latvijai reāli aizvāks no politiskās vides tos, kas radījuši un uztur plaisu starp varu un sabiedrību. Vai arī partija kolaborēs ar tiem? Es No sirds Latvijai vēlētāju vietā gribētu laikus zināt, kā partija grasās iekļauties reālajā varas kontekstā, gribētu zināt, kā tā uzvedīsies dažādās varas dalīšanas kombinācijās. Vai arī tā ir gatava vadīt laiku savu principu apstarotā politiskā vientulībā? Kongress par to nerunāja.
Ceturtkārt, kongress nerunāja arī par sabiedrību. Lai arī vārdu «sabiedrība» locīja vienā laidā. Sabiedrība kongresam šķita pašsaprotami kvalitatīvs dotums. Taču nekāda «citāda» vai «jauna» politika nebūs iespējama, ja netiks atbildēts uz jautājumu – kas vēlējis vēlētājus? Lielākā daļa No sirds Latvijai ieceru izdošanās būs atkarīga ne tik no pārvaldes, cik tieši no vēlētāju kvalitātes. Bet vēlētāju masas izteiktā vēlme redzēt valsti tikai caur varu, bet caur savu piederību valstij nemaz, ir tikpat būtisks No sirds Latvijai nosaukto problēmu cēlonis kā «valsts varas atbildības trūkums Latvijā».
Bet – lai ko ar es teiktu, tam jāpastāv salīdzinājumā. Un pagaidām citas partijas, kuras arī gribēs rudenī gabalu varas, nav saistījušas valsts reālo stāvokli ar saviem programmatiskajiem uzdevumiem ne tuvu ne tik tieši un uzskatāmi kā No sirds Latvijai.