Niķis mētāties ar vārdiem var novest pie tā, ka vajadzīgā brīdī ļaudis būs inerti vai bezpalīdzīgi. Tostarp informatīvā kara pieminēšana kļūst histēriskāka un histēriskāka. Priekš kam – pūļa uzbudināšanai vai sabiedrības, masu apziņas saprātīgai mobilizācijai? Nekādu informatīvo karu es te pagaidām neredzu. Jo man šķiet, ka karam nepieciešamas vismaz divas reāli karojošas puses. Attieksmē vien nav ne uzvaras, ne rīcības, ne gudrības. Pagaidām jāteic, ka Krievijas informatīvā invāzija šeit nesastop nekādu pretestību. Daži it kā kontrpasākumi drīzāk liecina, ka oficiālā Latvija šajā karā drīzāk ir Krievijas sabiedrotā, nevis pretiniece.
Ja Krievijai izdodas Trešā reiha cienīgā līmenī totalitarizēt publikas saprātu, tad arī mums labākais pretlīdzeklis šķiet demokrātijas ierobežošana (aizliegumi). Acīmredzot gudra tauta nav izdevīga. Mēs liekamies neredzam to, ka oficiālā Krievija jau padsmit gadu visai mērķtiecīgi ir gatavojusi savu sabiedrību tam, ka esošā vara ir vienīgais Krievijai iespējamais variants. Putinam nav alternatīvas. Acīmredzot mums liekas izdevīgāk šausmināties un demonizēt Putinu, nevis reāli apsvērt savu reālo (tostarp informatīvo) politiku attiecībās ar potenciāli autoritāru kaimiņu. Mums izdevīgs aukstais karš? Bet varbūt Krievija kā dēmons mums izdevīga tieši tāpēc, ka arī mūsu pozīcijas un opozīcijas attiecības nav pievērstas valstij, tāpēc, ka arī mūsu partiju sistēma savās pretrunās nespēj nonākt līdz tās visas vienojošiem principiem, kur pamatvārds atkal būtu – Latvija. Tikko Krievija sāk revidēt savas nekomerciālās organizācijas, mēs sākam ķidāt savējās. Mēs izmantojam savu mediju telpu, lai tik vien kā nīgri atrādītu, piemēram, Krievijas mediju Lietuvas prezidentei Daļai Grībauskaitei adresētās rozīnes. Un arī mums tāpat kā Krievijai svarīgas tikai rozīnes. Jo par to, ko, izņemot attieksmi, likt pretī šādai Krievijas informācijai, slinkums gādāt. Utt.
Ja jau karš, tad vispirms man gribētos dzirdēt oficiālu (bez meliem un dubultstandarta) šā kara misijas definīciju saistībā ar katru no karojošām pusēm. Ja jau karš, tad kāpēc izpaliek pretinieka arsenāla novērtējums? Kāpēc līdz šim nav atklātas un konkrēti skaidrotas pret Latvijas cilvēkiem lietotās tehnoloģijas? Gan informatīvās, gan psiholoģiskās. Tāpēc, ka ir izdevīgāk turēt tautu par stulbu, jo citādi atklāsies, ka šīs tehnoloģijas lietotas arī pret savējiem? Ja jau karš, tad iekšējai lietošanai domātām ciniskām politiskām un informatīvām tehnoloģijām būtu jāpazūd no valsts prakses, bet to vietā jānāk vienojošam, darbībā viegli izvēršamam vērtību satvaram (vīzijai)? Ja jau karš, tad gribētos redzēt varas plānu, kurā aprakstīts, kā reāli novērst tos cēloņus, kuru dēļ divas informatīvās plūsmas Latvijā nav, teiksim, visai solidāras. Ja jau karš, tad kāpēc nav skaidra robeža starp sodāmo un nesodāmo DP iezīmēto «saspīlējuma un spriedzes» veicinātāju reālajā darbībā? Amatpersonas portālos čurā sērskābi uz tām nevēlamiem viesiem no Krievijas. Bet kāpēc šīs amatpersonas vai latviešu NVO nav aicinājušas šurp, piemēram, Dmitriju Bikovu, Viktoru Šenderoviču, Andreju Zubovu, Liliju Ševcovu, Gariju Kasparovu… Tāpēc, lai uzturētu mītu, ka Krievijas krievi tāpat kā Latvijas krievi ir pārsteidzoši monolīti savā putinismā? Ja jau karš, tad kāpēc, atbilstoši šā kara raksturam, nav iedarbināts alianses līguma piektais paragrāfs? Ministri un eksperti vienā laidā apgalvo, ka konvencionālais karš šajā telpā ir maz iespējams. Taču tie paši ministri apgalvo, ka rit informatīvais karš. Tad kāpēc šeit ir 150 ASV konvencionālo spēku puiši, nevis 150 alianses speciālistu, kuri spēj efektīvi karot informatīvā kara laukā? Es nejokoju, jo arī NATO eksperti atzīst, ka informatīvais karš ir būtiska tās «jaunās nopietnības» daļa, kas raksturo tieši mūsu laiku.
Kāds Lietuvas profesors uzskata, ka Krievijas propaganda līdzīga spēlei Džumandži, kurā nav iespējams neielaisties. Tomēr es nesaprotu, kāpēc mums šī spēle būtu jāspēlē pēc Krievijas noteikumiem?