9. maijs apliecināja gan Latvijas krievvalodīgo organizāciju panākumus vietējās krievu kopienas dažādu paaudžu solidarizācijā, gan oficiālās Latvijas panākumus divkopienu valsts veidošanā.
Te nebūs runa par to, kas kuram patīk, kas nepatīk, cik kurš šņabi izdzēris vai varonis bijis, kurš vainīgs, kurš ne... Te gribēta vien skaidra oficiālās varas taktika. Kara uztvere nav vienīgā lieta, saistībā ar kuru cilvēku vai grupu attiecības te liekas nesamierināmas. Katrs, manuprāt, var palikt pie sava. Bet, ja oficiālā vara šo partejisko nesamierināmību atsevišķā lietā vispārina kā atzīstamu kopienu attiecību pamatelementu, tad tas būtu skaidri un gaiši jādefinē ne vairs partejiskā, bet oficiālās politikas līmenī. Tā būtu viena taktika.
Bet, ja oficiālā līmenī arvien tiek uzsvērts, ka te ir viena kopiena un ka vara pastāv uz vienkopienas valsti, tad tā būtu cita taktika, kur atšķirības nevis tiek aizliegtas, bet kompensētas ar efektīvu reālpolitiku. Manuprāt, sašķeltā sabiedrībā, kura turklāt nerimti ar šo sašķeltību nodarbināta, ne vienas, ne otras kopienas ambīcijas nevar tapt apmierinātas. Šī sabiedrība tā arī turpinās dzīvot vai nu pagātnē, vai kādā ārpusvalsts nākotnē. Tā izšķīdīs pasaules vazaņķos, jo pat savas kopienas tā nespēs savākt produktīviem mērķiem. Arī pasaulē tā izcelsies tikai ar šo kopienu savstarpēju noārdīšanos. Tās jau ir vairāk vitālas attieksmē pret oponentiem nekā katra sevis sakopšanā. Politiskais sviests, kas jo gadus jo biezākā kārtā tiek smērēts uz kara datumu vēsturiskās jēgas, apliecina, cik dziļā mūsdienīgu ideju nabadzībā, politiskā pagrimumā atrodas šā sviesta smērētāji.
Šis gads skaidrāk par citiem parādīja, ka 9. maijs te ir krievu, pareizāk – to cilvēku un etnisko grupu svētki, kuri uzskata, ka šis datums ir īstā diena, kad svinēt uzvaru pār fašismu. Par to nebūtu ko šķēpus lauzt, un konfrontēt 8. maiju ar 9. maiju ir bezjēdzīgi. Vieniem tādas tradīcijas, citiem – citas, un ar politiskā režīma pavēlēm mēģināt mainīt tās vai citas kopienas tradīciju būtu tāds pats marasms kā Līgo svētku aizliegums padomju laikā. Bet mūsu sociālantropologiem, mūsu sociologiem... vajadzētu gan godprātīgi paskaidrot valdīšanai, no kā tas nāk, ka tieši 9. maijs te ir tik izteikti politiski kulminējis. Pat kara beigu 50. gadadiena (1995) te aizritēja krietni mērenāk. Par to arī nebūtu īpaši ko satraukties, ja ne politiskā nieze.
Taču zināmā politiskā teksta vai zemteksta daļā ij 9. maijs, ij 16. marts tomēr ir arī protesta dienas. Piemēram, pēdējo karu Latvijas telpā es tomēr identificēju ar PSRS. Nevis Krieviju. Tāpēc sarkanie karogi kā šai dienai atbilstošs vēstures atribūts man liktos saprotamāki par Krievijas karogiem. Sarkanie karogi šajā dienā, manuprāt, norāda uz vēsturisko laiku, bet Krievijas karogi – uz klātesošo daļas mūsdienu politisko identifikāciju. 9. maijs tiek demonstrēts arī kā Krievijas klātbūtnes svētki. Bet oficiālajai Latvijai uzvara pār fašismu ir sekundāra lieta. Daži publiski ne sevišķi ievēroti oficiāli vai mediju ignorēti ar uzvaru vai zaudējumu saistīti sabiedriski pasākumi (piemēram, pasākums 8. maijā Lestenē). Faktiski – nekā konkurētspējīga, kas vismaz mediju uzmanību dalītu starp 9. maija pasākumu un pašvaldību, valsts, sabiedrisko organizāciju pasākumiem saistībā ar uzvaru pār fašismu. Nekā tāda, kas liktu domāt, ka uzvara pār fašismu pat bijušajā PSRS telpā tomēr nav "privatizējama" kādā atsevišķā tautā.
Nākamgad būs ne tikai 65. gadadiena kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā. Nākamgad būs arī 65. gadadiena kopš uzvaras pār fašismu. Pasākumi notiks vēl iespaidīgāki. Un velti cerēt, ka nākamgad 8. maijs te vienosies ar 9. maiju. Taču nākamā gada 9. maija gaidīšanai te jau pastāv visai pārdomāts un vispusīgs (no analītiskā līdz sociālajam līmenim) plāns ar pasākumiem visa gada garumā visā Latvijā. Sava mērķa ietvaros šis plāns ir krietni izkoptāks, piemēram, par valsts 90 gadu jubilejai veltīto norišu plānu. Ko es ar to gribu sacīt? Ja uzvara pār fašismu ir oficiālajai Latvijai atzīstama lieta, bet tas, kā to 9. maijā svin opozīcija, nav pieņemami, tad kāpēc opozīcija faktiski ir vienīgā, kas to atbildīgi savā nodabā svin? Ko līdz kurnēt, ka krievi Pārdaugavā darās tā un šitā, ja pašu nostāja pilnīgi pieļauj domāt, ka oficiālā Latvija attieksmē pret Otrā pasaules kara iznākumu ir inerta? Kāpēc oficiālajā viedoklī par norisēm valda tikai policijas informācija? Lai arī, piemēram, nav policijas, bet organizatoru kompetencē spriest, kad pasākums izsmēlis jēgu, kad ne. Visiem taču skaidrs, ka ne jau alkohola cenas, bet politisko attiecību klimats nosaka šo dienu sociālpolitisko zemtekstu. Skaidrs, ka nākamgad viss notiks apmēram tāpat kā šogad. Ja oficiālā vara vēlēsies konfrontāciju, tā operēs ar vārdu "aizliegt".
Pagaidām liela daļa savu opozīciju 9. maijam vai attiecīgi 16. martam te nespēj paust citādi kā vien sonderkomandu retorikā. Turklāt liela daļa gribētu "fašistiskos bendes" vai "sarkanos smerdeļus" kārt, šaut un spīdzināt anonīmi. Tāds līmenis, manuprāt, tikai degradē tos, ko šādi ļaudis teicas aizstāvam. Tas liecina, ka sonderkomandu procents, ja kas, abās pusēs šobrīd varētu būt lielāks, nekā tas bija kara laikā. Cieņā būtu šaušana no stūra un mugurā. Kā jau katros gļēvos un bezgoda laikos. Tāpēc, ja neder ļaut mutes varoņiem brīvi savā starpā izkauties, būtu vajadzīga skaidri definēta oficiāla politika, kas nevis barojas no sonderkomandu retorikas un vairo to, bet neļauj vēstures uztveres pretrunām būt par valsts virzības bremzi.