Durvis bez rokturiem

Ja Vladimirs Putins teiks, ka Dostojevskis ir ģeniāls rakstnieks, un es viņam piekritīšu, tad būšu promaskavisks un prokremlisks. Ja teikšu, ka priecājos par Harija Vītoliņa panākumiem ar Krievijas hokeja izlasi, tad man piešūs kolaboracionismu. Bet, ja teikšu, ka man patika krievu kultūras dienu (starp citu, to laikā no 27. maija līdz 7. jūnijam Latvijā notiek aptuveni 150 pasākumu, bet latviešu medijiem tā nav ziņa) atklāšanas koncerts, tad laikam atbalstīšu maigo okupāciju. Savukārt es ceru, ka tie, kuri te cepas šādā līmenī, ir izmetuši gāzes plītis, prasījuši atsaukt Rīgas Dinamo no KHL un pasludinājuši šprotes par dzimtenes nodevējām.

Ja informatīvā telpa, kurā it kā vajadzētu nerimti un atklāti sadurties dažādiem, pat galēji pretējiem viedokļiem, pamazām kļūst par propagandas telpu, kura citādos viedokļus atgrūž par labu «pareizajiem», tad tas nozīmē, ka patriotisms atkal grasās kļūt par neģēļu un liekuļu patvērumu. Tas nozīmē, ka patria sāk spekulēt un spēlēties ar nacionālo, manipulē ar to varas, nevis nācijas dēļ.

Žēl, ka Latvijā nav nacionālisma. Jo arī tas varētu būt labs integrācijas (sadarbības) pamats. Taču Latvijā nacionālisms tiek definēts kā impērisms (nevis vienot, bet unificēt, pakārtot) saskaņā ar Krievijas sliktākajiem (padomju) impērisma paraugiem (vai tagadnē tur proponēto krievu «etnoegocentrismu»). Proti – tā pamatā nav garīga, tikumiska (!) principa, ideju, kas dod cilvēkiem pamatu justies kā cilvēkiem un līdzāspastāvēt savā (arī etniskā) daudzveidībā. Vēlme būt noteicējam netiek apliecināta ar centieniem būt labākam par tiem citiem. Bet – vai tas izlīgums vai ne-izlīgums, būtu labi skaidri zināt, ko katrs te vērts savā ētiskā (!) motivācijā. Ja pastāv pretrunas šajā līmenī, ja dažādu etnisku grupu ētiskā pozicionēšanās ir savstarpēji izslēdzoša, tad pretrunas ir nesamierināmas. Tad būs konflikts.

Pagaidām vēl domāju, ka pretrunas nav nesamierināmas, bet ne man to kvalificēti definēt. Taču – nav ko cerēt uz integrāciju, ja otra kopiena, arī patiecoties Drošības policijas ikgadējai publicistikai, tiek uztverta kā vienveidīga, lielā mērā pretvalstiska masa, bet daudzmaz jēdzīgie reālie kopienu sadarbības instrumenti ir krasā pretrunā ar partiju pozicionēšanos (sevišķi pirms vēlēšanām)… Nav ko vaimanāt par Krievijas propagandas ietekmi, ja spēcīgākais Latvijas kontrpropagandas materiāls Latvijas televīzijās ir Krievijā ražoti kriminālseriāli. Vietējā produkcija jau tā iesprūdusi garlaicīgā oficiālo stereotipu atražošanā, turklāt pamatā ir pievērsta nevis krievvalodīgo auditorijai, ko tai vajadzētu visvairāk ietekmēt, bet sevis pašapmierināšanai. Nav ko runāt par integrāciju vidē, kurā nav pieprasījuma pēc patiesības, kur katra kopiena grib palikt pie savām klapēm, savām brillēm un savām fobijām. Patika sevi baidīt ar citādo te ir daudz pārāka par vēlmi citādo izzināt un izzinot padarīt par savas valsts resursu.

Piemēram, 28. aprīlī notika Seminarium Hortus humanitatis kārtējie lasījumi, kuru tēma bija Krievu politikas avoti, mērķi, vērtības Latvijā un politiķu atbildība. Tur bija iespēja skaidri redzēt, ka skatījums uz krievu politikas perspektīvu šajā vidē nav monolīts. Es ceru, ka vismaz kāds DP aģents tur bija, bet nevienu integrētāju no latviešu puses tur neredzēju. Lai arī – kur tad vislabāk censties panākt savu, ja ne vidē, kurai it kā esot pievērsti oficiālie saliedētības centieni? Nesen kādā TV raidījumā dzirdēju Kultūras ministrijas pārstāves lielāmies, ka integrācijas durvis esot vaļā. Bet vai, piemēram, Kultūras ministrijai ir viedoklis, kura no krievvalodīgo vidē valdošajām uztverēm varētu būt sākotnējs impulss reālam dialogam par kvalitatīvu līdzāspastāvēšanu? Vai DP ir skaidrs, kādās proporcijās krievvalodīgo kopienā dalās noskaņojumu atšķirības?

Manuprāt, durvis pagaidām ir vaļā tikai uz vienu – birokrātiskas vīzdegunības un politiskas īstermiņa konjunktūras pusi.

Acīmredzot šīs vīzdegunības dēļ parādās vēlme jau priekšlaikus noslepenot paredzēto krievvalodīgo sabiedrības pētījumu. Droši vien tāpēc, ka reālā aina var izrādīties optimistiskāka par abu kopienu partijiskajiem mītiem un propagandas stereotipiem. Galu galā gribētos ij no KM, ij DP dzirdēt skaidru un izsmeļošu, nevis mistificētu jēdziena «valsts intereses» formulu. Nekāda pretvalstiskuma te nebūs, ja tas tiks konkrēti tiesiski definēts katrā atsevišķā gadījumā tad, kad tam ir pamats, un ja draudi tiks reāli novērsti. Nevis izmantoti, lai apzināti producētu bailes un degradētu vārda «integrācija» jēgu. Vai nu publiski jāpamato, ka pretrunas ar krieviem ir nesamierināmas un integrācija nav iespējama, vai arī jāķeras pie kvalitatīvas nacionālās politikas, kuras pamatā nav pozas, bailes un fobijas, bet ētiski principi.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais