Saule laidās slīpi. Vectēvs bija kūtī. Vecāmamma bija tikko mirusi. Mamma bija sastrīdējusies ar vectēvu un pamukusi no mājām. Mammas māsa bija Sibīrijā. Logi bija vaļā. Es izlikos par mazu puisīti, gulēju vectēva gultā un dzirdēju, kā dārzam uzbāžas vējš.
Vējš likās tik pārpilns ar saviem pasaules stāstiem, ka dārzs to vien zināja, kā elst un plīvot. Vējš izrāva mani no gultas, lai es lasu pasaules neizzināmo tilpumu, ko tas ar zariem uzrakstījis debesīs. Bet tad kaimiņos sāka dziedāt Tekle. Leigū, leigū, rūtoj, rūtoj,… Vējš apstājās un klausījās Tekli. Jo Tekle vienmēr dziedāja tā, it kā Dievs viņai teiktu priekšā. Tekle arī dzīvoja tā. Teklei pievienojās Aļba. Un tad jau es dzirdēju, ka atnāk Zenons un saka vectēvam: «Nāciet.» Tas nozīmēja, ka mēs iesim tepat pie mana drauga Jōņa. Bija Līgo vakars. Zenons bija darījis alu, Abricki vai Dembovski bija sējuši sieru, vectēvs bija laikus atņēmis vistām olas… Bija Līgo vakars. Paldies vectēvam, mammai un Latgales kaimiņiem par to, ka viņi nekad neslēpa no manis ne Jāņus, ne Ziemassvētkus.
Mazliet vēlāk es vairs nebiju mazs puisītis. Mācījos Aviācijas institūta pirmajā kursā. Puikas, ar kuriem mācījos, gribēja zināt, kas tie tādi Jāņi. Bet 24. jūnijā mums bija nolikts pēdējais vai priekšpēdējais eksāmens sesijā. Toreiz nebija kā tagad. Izbraukt no Rīgas uz kārtīgiem laukiem eksāmena dēļ nebija iespējams. Mēs nolēmām, ka Līgo vakarā brauksim līdz Vaivariem, iesim kājām gar jūru uz Rīgas pusi līdz kādam no rīta vilcieniem un gan jau kaut kādus Jāņus redzēsim. Braukt gribēja vesela kaudze tautu draudzības. Hakass, jakuts, čukča, kazahs, tadžiks, krievs no Arhangeļskas, krievs no Maskavas un varbūt vēl kāds. Mēs gājām. Cilvēku jūras malā bija visai daudz. Ap Mellužiem, Pumpuriem vai vēl tālāk uz Rīgas pusi gājām garām sešiem vai septiņiem cilvēkiem, kuri, sasēduši kāpās ap mazu uguntiņu, dziedāja. Līgo dziesmas, latviešu dziesmas… Skaisti, saskanīgi un svabadi. Mēs apstājāmies. Teicām, kas esam, un lūdzām atļauju paklausīties. Mums atļāva. Ne alu, ne sieru, ne šņabi es togad neatceros, lai arī kaut kādas pudeles mums līdzi bija. Atceros miliciju, kura, varbūt ieraudzījusi mūsu ne visai latvisko kompāniju, likās mierā. Mums jautāja, ko varam mēs. Un tad man pilnīgi negaidīti puikas, kurus līdz šim biju redzējis atklājamies vien kādās cilvēcīgās izpausmēs, atklājās arī no savas tautas. Kazahs un čukča izpaudās plašos dziedājumos. Vai katrs pastāstīja, kādas viņu mājās attiecības ar sauli. Arhangeļskas krievs ļoti labā balsī nodziedāja dažas pomoru dziesmas. Nekas tāds no viņiem pirms tam nebija dzirdēts. Tālāk tonakt jau ritēja tāda kā sadziedāšanās.
Varbūt puikas šajā dziedošā vienkāršībā, kurā nebija gandrīz nekā no rituāla, tomēr sajuta Jāņus. Jo bija Jāņu aura. Bet jakuts izrādījās perfekts zīmētājs, kurš jau kopuškās, sapakojis savu brīvdienu koferi, pēc atmiņas diezgan fotogrāfiski uzzīmēja visus mūs, kas bijām pie jūras, un teica, ka viņam tagad ir Jāņi, ko parādīt un pastāstīt savējiem. Pēc četrpadsmit gadiem es iemaldījos Tadžikijā, un tadžiks vairāk par Pamiru gribēja parādīt, ka arī viņa klanā, kurā ir vienkārši laukstrādnieki un tehniski izglītoti ļaudis, pastāv laiku laiku atmiņa un tās apliecinājums. «Kā jums Jāņi,» viņš teica.
Mēs nomācījāmies kopā vēl četrus ar pusi gadus. Visi šie puikas aizbrauca pie savējiem. Dažs tagad jau viņā saulē. Bet viņi sveicināja Latviju un apsveica mani, kad Latvija atjaunojās kā valsts. Viņi satraucās un uzskatīja par vajadzīgu atgādināt man, ka ir Latvijas pusē, kad dzirdēja kādas tai pievērstas nievas. Viņi bija redzējuši Latvijā daudz laba. Taču es pieļauju, ka šai vienai Jāņu naktij pie viņu nostājas bija lielāka nozīme nekā piecarpus gadiem. Jo tad bija pirmatklājuma aura. Jāņu aura. Bez balles, bez liela pulka,… Kad ausa gaisma un bija projām jāiet, puikas aplaidās ar smeldzi, un es redzēju viņus ļoti aizkustinātus. Paldies visiem, kuriem izdodas, kuri māk atklāt Jāņu auru, kuri gadu gadiem prot to uzturēt gan vientulībā, gan savās dzimtās, gan visā tautā. Priecīgus Jāņus!