Izteikusi 25. augusta Dombura studijā pieļāvumu, ka Inguna Sudraba nesaņems pielaidi valsts noslēpumam, Solvita Āboltiņa, manuprāt, visai nepārprotami atklāja, ka pielaižu izsniegšana ir pakļauta politiskam regulējumam.
Tas nozīmē, ka arī valsts iekšējās drošības oficiālais novērtējums var būt neuzticams un, iespējams, tiek pielāgots valdošajām partijām izdevīgai ainavai. Proti – politisko konkurentu gremdēšanai tiek izmantoti pat tie valsts instrumenti, kuriem jābūt ārpus katrām aizdomām par neobjektivitāti. Droši vien kādam vietējam Snoudenam, atklājot, kādām «nevalstiskām» manipulācijām šie instrumenti laika gaitā tikuši izmantoti, būtu diezgan ko teikt arī Latvijā. Protams, protams, ir iespējams, ka valsts amatpersonas ir specdienestu aģenti, kuri vajadzīgos brīžos sirgst ar nesaturēšanu. Tas savukārt var nozīmēt, ka valsti noteicošais spēks nāk no slēptiem «iekšējiem orgāniem», bet parlamentā sēž lelles.
Un, protams, politiskās cīņas noteikumi ir rakstīti, lai tos pārkāptu. Partiju ētikas kodeksi, līdzko runa ir par varas vai interešu dalīšanu ar konkurentiem, top samazgas. Laika gaitā konkurentiem pārmesti gan Satversmes galveno pantu, gan Krimināllikuma pārkāpumi bez jebkādas atbildības par vārdiem. Tātad – bez seguma un valstiskām (tiesiskām) sekām vienai vai otrai pusei. Šādas vaļības, ja to autori nedabū pa nagiem, izlaiž. Amatpersonas zaudē stāju. Tās sāk uzskatīt, ka valsts ģīmis jāvalkā tikai oficiālos pasākumos, bet ikdienā valstij pielāgojams partijas vai vēl kāds cits ģīmis. Publiskā komunikācija nevilšus un, iespējams, pat negribot pārceļas no valsts pārstāvības līmeņa uz zemākiem plauktiem. Kas tuvāk sirdij, tas nonāk uz mēles.
Pilnīgi iespējams, SAB priekšnieki teiks – nemuldi, nav mums nekādas politikas! Pilnīgi iespējams, Saeimas spīkere teiks – tas bija tikai pieņēmums, nav ko te meklēt tālākas sakarības! Nu un tad?! Es klausījos valsts amatpersonu. Ja valsts amatpersona saka – Sudraba nedabūs pielaidi, tad viņa zina (!), ka Sudraba to nedabūs. Vai man būtu jāpieņem, ka valsts amatpersona tenko? Bet, ja Sudraba nedabūs pielaidi, tad pirms vēlēšanām būtu labi pateikt arī B. Proti – kāpēc Sudraba to pielaidi nedabūs. Proti – nepieciešams Sudrabas «apšaubāmo sakaru» saturīgs raksturojums. Citādi liekas savādi, ka par pielaidi konkrētai personai sākts publiski runāt tad, kad šī pielaide vēl nemaz nav aktuāla. Proti – ar pielaidi kā kontrargumentu tiek operēts lauciņā, kur šī pielaide netop prasīta. Un vai šajā vidē un situācijā tas, kam pielaide dodama, kam ne, nav konfidenciāla informācija? Ja nav, tad kāpēc tā netiek atklāta pilnībā, bet tikai norādīts uz personu. Neatklājot iemeslus, kādēļ šīs norādes tiek dotas pirms lēmuma par pielaides izsniegšanu? Manā uztverē tā ir acīmredzama, trula manipulācija, izmantojot valsti pret konkrētu cilvēku. Atkārtoju – es klausījos valsts amatpersonu. Nevis kādu «ierindas biedru».
Un, ja jau sākas partijiskas dejas ap valsts noslēpumu, ja tas kļūst par (pagaidām) pastarpinātu spekulāciju iemeslu, tad amatpersonu šajā sakarā pieļautām vaļībām ir arī otra puse. Proti – jādomā gan par to, vai viss ir kārtībā ar valsts noslēpuma krimināltiesisko aizsardzību, gan arī par to, vai valsts noslēpuma kārtā politiķu «nevalstiskas» vaļības dēļ nav tikušas ieceltas arī kādas pēc būtības valstij kaitīgas lietas – vienošanās, līgumi, Molotovu– ribentropiņu paktiņi… Kur izlaidība, tur metastāzes.
Priekšvēlēšanu laikā valsts amatpersonu pārstāvības līmenis, šķiet, netop pazemināts. Priekšvēlēšanu laikā, šķiet, netiek piezemēti ne tiesiskie, ne morālie sabiedrības kopdzīves kritēriji. Nupat Saeima pieņēma Satversmes preambulu, kura definē valsts vērtību pamatu. Tātad – no tiem, kas pretendē uz varu, varētu gribēt stāju, kas atbilst preambulas burtam un garam. Taču, lai cik glancēti būtu priekšvēlēšanu teksti, man jau ir pretenzijas pret sešām no 13 kandidējošām partijām saistībā ar Satversmes vārdiem: «nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību», «kristīgās vērtības», «godīgums»… Es labi atceros, kādā vienprātībā un ar cik lielu patosu valsts amatpersonas kaut vai Universitātes aulā proponēja preambulas nepieciešamību un tās viedo saturu. Nu tad jāsāk atbilst šim saturam pēc būtības!