Augustā apmeklēju Krievijas tautiešu organizāciju septīto konferenci un kārtējo reizi pārliecinājos, ka saturīga, principiāla kopienu, valsts un kopienu dialoga trūkums turpina nest augļus. Oficiālās saliedētības konvulsijas bijušas dekoratīvas, bezjēdzīgas un nekvalificētas.
Pirmkārt, salīdzinājumā ar sesto konferenci, septītās retorika un formulējumi šķita niknāki, saskaņa ar Krievijas politiku lielāka, bet saskaņa ar Saskaņas centru vai Saskaņu mazāka. «Mūsu forums rit apstākļos, kad krasi saasinājies starptautiskais stāvoklis. Latvijā pie varas šodien ir tā saucamā kara partija, kura kopā ar ASV un to satelītiem faktiski grūž Eiropu un Krieviju vērienīgā asiņainā slaktiņā.» (V. Guščins.) «Vai mēs esam gatavi skarbai, bezkompromisu cīņai? Vai mēs esam spējīgi vienoties? Sarežģītos laikos būtu labi saukt lietas savos vārdos. Tas nozīmē – mums ir divas kopienas. Tātad jābūt arī katras kopienas politiskai pārstāvībai. Tās nav! Tāpēc radās Latvijas Krievu savienība, kurai vienīgajai programmā ir vārds krievs.» (T. Ždanoka.) Nedomāju, ka tamlīdzīgas retorikas saasinājuma un pušu krasākas iezīmēšanas iemesls ir, teiksim, karš Ukrainā. Iemesls ir iekšpolitika, kura nejēdz, ko ar krieviem runāt un ko ar tiem darīt, tāpēc uzskata par sev pieņemamu vēl izteiktāku šīs kopienas organizāciju pagriešanos ar seju pret Krieviju. Tas taču jauki, tad taču varēs vēl vairāk runāt par piektajām kolonnām un iekšējiem ienaidniekiem. Mums baigi paveicās – smadzeņu vietā vieni atkal var servēt vēlētājiem krievus un Ukrainu no vienas puses, bet otri Ukrainu no otras puses un «Latvijas etnokrātiskās elites kārtējo uzbrukumu mazākumtautību tiesībām». Ja pietiekama profesionāla (!) diskusija ar ieinteresētiem sabiedrības slāņiem par nopietnām lietām tiek aizstāta ar politisku dominēšanu, nav ko cerēt uz homogēnu sabiedrību. Pašas nopietnās lietas (skolu reforma, Satversmes preambula…) tad kļūst par papildu kairinātājiem. Acīmredzot promaskavisms koalīcijas partijām ir vēlams un izdevīgs. Jo vienīgais līdzeklis kopienu destrukcijas pārvarēšanai tām pēdējā laikā bijusi emigrācija. Taču tā ļauj valstī plaukt senilismam, padomju laika priekšstatiem un radikālām pozām. Laikam tāpēc ij latviešu, ij krievu partijas atkal grib iebarot vēlētājus ar uztveres stereotipiem, kuri bija modē pirms divdesmit gadiem. Piemēram, domāju, ka rudenī daļa līdzšinējo, krievvalodīgo Saskaņas centra vēlētāju balsos par LKS. Savā ziņā tā būs atgriešanās situācijā, kad krievu pilsoņi te pieķērās PCTVL vai Līdztiesībai. Un tas tā būs nevis Maskavas rokas, bet iekšpolitikas nevarības dēļ.
Turklāt konference negāja vienos vārtos, tai piemita iekšējas diskusijas un paškritiska vērtējuma pazīmes. Neviens netaisīja krievvalodīgo kopienu ne vienprātīgu, ne viendabīgu, kā to savas ērtības dēļ labpatīk darīt valdošiem politiķiem.
Piemēram, Igors Pimenovs teica, ka pretestība skolu reformai (2004. g.) nesasniedza savus mērķus tāpēc, ka līdztekus prasību politizācijai un sava piedāvājuma aizstāšanai ar Reformai – nē! nebija pienācīga dialoga ar latviešu pilsonisko sabiedrību. Krievu kustības aktīvisti pat necentās skaidrot latviešiem, par ko viņi ir. « Neraugoties uz visiem trūkumiem Latvija ir brīva un demokrātiska valsts, nevis fašistisks inkubators. Citāda attieksme pret valsti nenovēršami atgrūdīs mūs no latviešiem.»
Savukārt Aleksandrs Malnačs uzskatīja, ka ne jau latviešu atbalsta trūkums ir galvenais iemesls tam, ka pretestība skolu reformai cieta sakāvi. «Latvijas krievu kopienas, kas sākotnēji veidojās no dažādu laiku un dažādu raksturu slāņojumiem, tapšanas vēsture pati par sevi ir kopienas sadrumstalotības priekšnosacījums.»
Politiķi, protams, to visu var samest vienā maisā un redzēt vienā masā. Lai pēc gada priecātos, ka grāvis starp kopienām atkal kļuvis platāks.