Kustieties pirms algas
Tas, kā Lolita Čigāne pieteica vajadzību paaugstināt ministru algas, padara šo tēmu par tādu pašu «sarkano lupatu» kā, teiksim, vēlmi samazināt ministriju skaitu vai tautas vēlēta prezidenta ideju. Arī ar tām politiķi baro sabiedrību populistisku iegribu, nevis nopietnas apjēgas līmenī.
Pirms spriest par to, ko reāli darīt ar ministru algām, gribētos redzēt reāli iedarbinātu kaut vai, piemēram, Valsts pārvaldes cilvēkresursu attīstības koncepciju. Jo man šķiet, ka tās pamatidejām (efektīva uz rezultātu orientēta valsts pārvalde) jābūt saistošām arī ministriem. Neskatoties uz to, ka ministri top dēvēti tikai par politiskām figūrām, ir neloģiski, ja no civildienesta tiek prasīta efektivitāte, bet ministrs var apaudzēt sevi ar sinekūrām, kas sūta civildienestu uz poda.
Diemžēl «koncepcijas» pie mums dzīvo savu dzīvi, bet «cilvēkresursi» savu. Par to gādājusi Saeima. Labi, ka Čigānes kundze uzskaitīja, kas tik viss ministru kungiem ir jādara. Bet paskatījies, kas no lielās darīšanas sanāk, uzdrošinos apgalvot, ka parlamentam nav rūpējusi izpildvaras funkcionālā kapacitāte. Es pat teiktu, ka tajos gadījumos, kad pats ministrs nav jēdzis kaut cik sakārtot savu kantori, Saeima ir nolēmusi ministrus darbam neprofesionālā vidē. Es neredzu iemeslu piemaksāt ministriem par aktīvismu, par darbības reflektēšanu.
Protams, paaugstinot algas, nevar cerēt, ka «rīt uz pusdienlaiku būs profesionāli un izcili ministri». Bet man šķiet, ka šis jautājums jāuzdod no otras puses – kāpēc vakar uz pusdienlaiku te nebija profesionālas, izcilas valsts pārvaldes? Iespējams, to nevar izveidot septiņos gados, iespējams, to nevar izveidot desmit gados. Bet divdesmit piecos gados to var izveidot. Taču acīmredzot Latvijas parlaments laika gaitā nav vēlējies apgādāt savus ministrus ar perfektu, turklāt valsts mērķiem, nevis birokrātijas komfortam, pievērstu izpildvaras mehānismu. Bet, ja man – ministram, bez visām tām funkcijām, ko Čigāne uzskaita, vēl arī jārūc šī mehānisma vietā, tad par to algas paaugstinājums nepienākas. Vispirms jālabo kļūdas. Jo ministrs, nākdams no varas partijām, arī ir šī mehānisma autors.
Mazliet ilustrēsim minēto. Lūk, daži pārvaldes efektivitātes parametri. Adaptivitāte un elastīgums. Jā, pārvalde pastāv allaž mainīgos, sarežģītos apstākļos. Bet varas reakcija, uzkraujot krīzi ļaudīm, manuprāt, nozīmēja pilnīgu pārvaldes organizatorisku izgāšanos. Ministri, valdība varēja slavēt sevi par no ļaudīm atsvešināto veiksmes stāstu. Drošums, uzticamība. Vai tiešām optimizācijai bija jāpalielina atalgojuma distance starp augstākā un zemākā ranga pārvaldes darbiniekiem, starp tiem, kas strādā valsts iekšējām vajadzībām, un tiem, kas strādā ar ES fondiem? Ministri likās to neredzam. Operativitāte. Tai arvien runā pretī ilgā lietu izskatīšana tiesās, kuru ministri, neraugoties uz kvalificētu ierosinājumu paketēm, nav spējuši novērst. Ekonomiskums un racionalitāte. Vai izglītības, veselības... finansēšanas pieaugums ir atspoguļojies sistēmas rezultativitātē? Statistika vēsta – nav. Bet, ja nav, kāpēc ministri nav gādājuši, lai ir? Par bezrezultativitāti alga nepienākas. Ja nav rezultāta, tas nozīmē, ka pārvalde (ministrs, ministrija) nodarbojas ar šķietamām lietām, ar niansēm, ar detaļām, kas galarezultātu nenodrošina. Turklāt šajā rindkopā minētais, manuprāt, nav tik daudz naudas kā galvas un godaprāta problēma. Tāpat kā iepriekšējās prakses precīzas diagnostikas trūkums, zems horizontālais un vertikālais darbību saskaņošanas līmenis pārnozaru mērogā, analfabētiska (cilvēkiem neskaidra) lietišķā valoda. Utt. Ja ministru darbs lielā mērā veltīts svilpei, par algas pielikumu runāt neklājas. Vispirms Saeimai jāpārtrauc svilpošana izpildvarā.
Igaunijā un Lietuvā ministru algas esot lielākas. Interesanti, ja es būtu uzņēmējs un sadomātu savu firmu pārcelt, teiksim, pie darbaspēka Āfrikā, vai tad es arī pastāvētu uz to, ka darbinieku atalgojums jāsamēro ar Latviju, nevis vietējo līmeni? Ministru algu līmenim jāizriet nevis no Vācijas, bet no Latvijas stāvokļa, par kuru tie atbild.