Piektā vara stiprāka par pirmo

Atziņa, ka nopietni jādomā par pirmstiesas izmeklētāju motivāciju, kvalifikāciju un rezervēm, te «karājas gaisā» kopš deviņdesmito gadu vidus.

To konstatējuši arī ģenerālprokurori. Bet tā joprojām karājas kā karājusies. Varbūt tāpēc man nav skaidrs, kā īsti uztvert ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera sacīto: «Pirmstiesas izmeklēšanas process Latvijā ir nonācis katastrofālā stāvoklī…» un «…vēl īss brīdis, un Latvijā var veidoties situācija, ka mēs vispār paliekam bez labiem izmeklētājiem»… (Latvijas Radio.) Vai to uztvert kā programmatisku paziņojumu pirms atbilstošas rīcības? Mediji taču rakstīja par svaigu Valsts policijas attīstības koncepciju, par IeM plānu izmeklēšanas kvalitātes paaugstināšanai. Tātad jācer, ka pēc noteikta laika samilzušās problēmas pazudīs. Vai ne? Tostarp ģenerālprokurors tikai fiksē «katastrofālo stāvokli», bet nesaka – tam drīz būs gals. Un viņa sacītais jāuztver vien kā Latvijā ierastās, tikai ar kārtējā valsts budžeta pieņemšanu saistītās amatpersonas vaimanas? Bet minētie «plāni» atkal domāti tikai šūplādei?

Citēšu dažas konstatācijas, kuras, manuprāt, pietiekami skaidri liecina, ka atbildība par izmeklēšanas procesa kvalitāti nav adresējama Valsts policijai vai pat Iekšlietu ministrijai, bet politiķiem, Saeimai.

Kad tad šī problēma tika pamanīta vai apzināti radīta? «1995. gadā notika reforma iekšlietu sistēmā, faktiski izmeklēšanas struktūru iznīcināšana, un visi izmeklētāji ar jurista izglītību no darba aizgāja – vai nu par tiesnešiem, policistiem, vai vispār prom no iekšlietu sistēmas. Tad iestājās vakuums un par izmeklētājiem tika pieņemti cilvēki pat ar kulinārijas tehnikuma izglītību.» (Ā. Meikališa, NRA, 2.09.2005.)1998. gadā Latviju apmeklēja kvalificēta Eiropas Padomes komisija, kura pētīja Valsts policijas darbu un saistībā ar organizētās noziedzības pieaugumu izteica bažas arī par operatīvā darba un izmeklēšanas kvalitāti.

Vēl 2003. gadā par progresīvu un normālu tika uzskatīta situācija, kad «jauni cilvēki atnāk strādāt patruļdienestā, paralēli iestājas (Policijas) akadēmijā, cenšas veidot karjeru» (J. Rekšņa, NRA, 26.07.2003.). Pēc pāris gadiem nostāja mainījās: «Man nevajag maģistrus un doktorus. Man vajag policistus. Es nevaru katram patruļniekam atvēlēt mācībām divarpus gadus.» (J. Zaščirinskis, NRA, 16.03.2005.) Tas tika apliecināts, likvidējot Policijas akadēmiju. Secinājums: «Likvidējot akadēmiju, jaunu augstākās kvalifikācijas kriminālistu, ekspertu, izmeklētāju un operatīvo darbinieku, kā arī šo nozaru pasniedzēju sagatavošana tiek pilnībā pārtraukta.» (A. Kavalieris, Diena, 9.06.2009.) Acīmredzot nav attaisnojušās uz Latvijas Universitāti liktās cerības. Attiecīgās LU programmas apguvušie juristi, kā tas tika paredzēts, labprātāk izvēlas, teiksim, advokatūru vai peļņu ārzemēs, nevis policiju.

Personāla mainība (motivācija, atalgojums) un nepietiekama profesionālā sagatavotība esot galvenie augsti kvalificētu izmeklētāju deficīta iemesli. Protams, tā ir. Ja vien ņemt vērā, ka šie iemesli ir politikas sekas. Jo amatpersonu laika gaitā sniegtais stāvokļa raksturojums un ar to saistītais apātiskais varas sastingums, manuprāt, liecina: situācija ir mākslīgi radīta un tiek mākslīgi uzturēta. Turklāt man nepatīk tas, ka ar šiem iemesliem tiek attaisnota haltūra. Ja modē ir kriminālizmeklētājs, kuram «uzkrauj tik daudz lietu, ka darbs nozīmē atrakstīšanos» (Ā. Meikališa), tad visdrīzāk būtu jādomā par apzinātu tādu kadru izspiešanu no sistēmas, kuri nav paraduši strādāt pavirši. Arī tāpēc es secinu, ka politiskā vara ir nepietiekami kvalificētu un vāji motivētu izmeklētāju pasūtītāja.

Kā to saprast? «Organizētā noziedzība var kļūt par piekto un pēdējo varu. No noziedzības pāriet ekonomiskajā sfērā, no ekonomiskās pāriet politiskajā.» (J. Rekšņa, NRA, 11.05.2002.) Tostarp gan politiķi, gan policisti uzsver finanšu, ekonomiskos, saimnieciskos noziegumus gan starp aktuālākajiem, gan izmeklēšanai sarežģītākajiem. Bet, ja divdesmit gadus skan vienas un tās pašas konstatācijas, ja turklāt tiek uzsvērts, ka sistēma netaisās labot pašas pieļautās kļūdas, tad acīmredzot piektā vara ir tuvu tam, lai aizstātu pirmo. Un tāpēc šajā sakarā pirmām kārtām jādomā par politiskās varas samaitātību. Par parlamentāro korupciju.