Tautas vēlētu kungu vai valstsvīru?

© f64

Pērnā gada sākumā 78% no aptaujātajiem ekonomiski aktīvajiem Latvijas iedzīvotājiem izteicās par visas tautas vēlētu prezidentu. Es būtu uzdevis vēl otru jautājumu – vai tie, kas šo ideju grib, ir gatavi to no visas sirds arī kopt? Proti – es vēlētos zināt, kāda sabiedrībā pastāv distance starp «grib» un «vajag».

Trešais jautājums, uz kuru vajadzētu saņemt skaidru atbildi, pirms vēl šī ideja tiek apsvērta Saeimā, ir – vai partijas un organizācijas, kuras šo ideju atbalsta, zina, kā mobilizēt sabiedrību, lai tā pastāvīgi justos kā tauta, kā suverēns? Turklāt – vai līdz ar pašu ideju tām ir skaidrs, kas vēl varas, pilnvaru pārdales u. tml. ziņā darāms, lai Latvija dabū ne tikai «nācijas vienotības simbolu». Skaidrs, ka, pārnesot varas atbildības akcentu uz prezidentu (kas tad cits ir tiešās vēlēšanas, ja ne atbildības personificēšana?), bet paturot esošo prezidenta pilnvaru apjomu, pat vislabākajā izvēles variantā nekāda īsta cīņa ar korupciju, birokrātismu, oligarhismu (šauru grupu ietekmes varu),… nesanāks. Tāds valsts saturs, kurā jaunam cilvēkam gribētos pastāvēt un censties savas nākotnes dēļ, arvien paliks ilūzija, mērķis, kas arvien attālinās, vai «veiksmes stāsts». Vajag reālu varas nesēju un organizatoru, nevis simbolu. Manā uztverē tas nenozīmē pāreju uz prezidentālu republiku, bet perfektu varas transformāciju, kurā jaunais prezidenta statuss nekādā ziņā nebūtu savrupa vientuļnieka statuss, ko citi varas atzari ņemtu galvā tikai pieklājības pēc. Vārdu sakot, man gribētos pārliecināties, ka No sirds Latvijai un citas organizācijas, kuras atbalsta tautas vēlēta prezidenta ideju, ir to pienācīgi sagatavojušas. Kur es varu par to pārliecināties? Pagaidām, šķiet, nekur. Taču tiek sacīts, ka Saeima par to varētu balsot jau pavasarī.

Nobalsot, protams, var par visu ko. Nav grūti apmierināt savas un sabiedrības iedomas un iegribas. Taču tautas vēlēta Valsts prezidenta ideja būs auglīga tikai tad, ja, pirmkārt, viņa vēlēšanas kļūs tā robeža, aiz kuras sabiedrība (suverēns) uzskatīs valsti par savu, nevis varas (politikas) īpašumu. Apātiskai, politiski pasīvai , pat vienkāršākās un demokrātiskākās (proporcionālās) vēlēšanu sistēmas ietvaros viegli manipulējamai, pakļāvīgai sabiedrībai tautas vēlēts prezidents nav vajadzīgs. Tā tik vien kā paļaujas, ka personificēta vara būs atbildīgāka nekā partiju vara. Bet, ja sabiedrība, kā bijusi, tā paliks inerta, velti cerēt, ka tautas vēlēta prezidenta institūts to allaž respektēs pēc būtības. Lēmums par tautas vēlētu prezidentu kā tāds neko nemainīs. Protams, pilsoņu kopumam ir jābūt nodrošinātam ar iespējām prasīt un reāli panākt varas, prezidenta atbildību. Arī šīm iespējām, pirms balsot par pašu ideju, ir jābūt skaidri definētām. Vai tās ir definētas? Man liekas – nav. Bet, ja nav, tad, manuprāt, pastāv ļoti liela varbūtība, ka politika var saņemt visai viegli manipulējamu un vēl izteiktāku atsevišķas partijas, atsevišķa grupējuma (nevis Saeimas kvalificētā vairākuma pēc būtības) «produktu», nekā bijuši Valsts prezidenti līdz šim.

Proti, esošajā (!) situācijā, manuprāt, ir vieglāk izmanipulēt «vajadzīgo» prezidentu tad, ja to vēlē tauta, nevis Saeima, lai cik slikta tā nebūtu. Justos laimīgs kļūdījies, taču pagaidām lāgā neredzu iemeslu, kāpēc politiķi un vēlētāji iedomājas, ka, nespējuši kā pienākas apgūt vienkāršāko (proporcionālo) no pārstāvības dejām, tie spēs kā pienākas izdancot kaut ko mazliet sarežģītāku un atbildīgāku. Vai varbūt tautas vēlēta prezidenta alkas ir saprotamas tik vien kā alkas pēc «labā kunga»? Vai varbūt, sliktākajā gadījumā, gribas saņemt tikai kārtējo ieganstu liekulīgai vaimanāšanai? Sak, gribējām to labāko, bet sanāca… Un bez mobilizēšanās arī nesanāks.

Turklāt, ja ideja grasās tikt pieņemta, mums, ņemot vērā pieredzi ar Saeimu, steidzami jāmaina un jātrenē savi izvēles «orgāni». Ungāriem nosacīti paveicās ar profesoru, čehiem paveicās (es uzskatu) ar dramaturgu, poļiem ar elektriķi. Mēs nevaram uzminēt, kā veiksies mums. Taču mēs varētu pacensties, cik iespējams, sagatavoties tam, ko vēlamies.

Šī ideja man šķiet vērta tad, ja tiekam pie valstsvīra. Nevis reprezentatīvas dekorācijas vai «simbola».

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais