Valstsvīrs ir instruments

© f64

Lai cik patīkama būtu melnbaltā pasaules uztvere, kas ļauj politiķiem un medijiem izslēgt smadzenes, es tomēr ceru, ka Latvijas valstsvīru rīcības izvēli allaž noteiks valsts izredzes un intereses. Nevis, piemēram, anonīmās interneta varzas līmenim pieskaņota politiķu un mediju sprēgāšana.

Manā uztverē valstsvīrs nav valsts ikona, bet gan tās instruments. Viņa pienākums ir jebkurā (!) gadījumā, jebkurā (!) situācijā – panākt savai valstij vislabāko iespējamo nākotnes (!) nodrošinājumu. Ja valstsvīrs skaidri apzinās, ko viņš dara savas valsts dēļ, viņam nav vajadzības maitāt savu stāju ar pūlim tīkamām pozām laikā, kad viņa pienākums ir nodrošināt šim pūlim (pat ja tas nevīžo sevi pacelt līdz tautai) jēdzīgu, stabilu un drošu dzīvi. Pat tad, ja valstsvīrs ir novedis valsti līdz karam vai melnbaltam stāvoklim, viņa uzdevums nav māžoties baltā zirgā sava fanu pulka priekšā, bet izsniegt šim fanu pulkam mobilizācijas pavēstes, karot un zināt, kā izdabūt valsti no šī stāvokļa. Ja šim nolūkam var reāli izmantot 9. maiju, 17. jūniju vai 7. novembri, tie ir jāizmanto. Protams, ja valstsvīram svarīgāks mundieris, ja viņam svarīgāks nevis politikas rezultāts, bet popularitātes līmenis, ja viņš nezina, kā oponentu izmantot savas valsts labā, tad viņam tiešām labāk nevis taisīt politiku, bet ļauties melnbalto attiecību eiforijai, tās radītiem uztveres stereotipiem.

Nē, nedomāju, ka Valsts prezidentam šā gada 9. maijā jābrauc uz Maskavu. Nav jābrauc. Taču – pamatā iekšpolitisku apsvērumu dēļ, kurus šeit neiztirzāšu. Lai gan... viens no šiem apsvērumiem ir tas, ka Latvijai šajā konkrētajā situācijā, manuprāt, nav reālpolitiska redzējuma attiecībām ar Krieviju. Joprojām tikai refleksijas. Mīti un liekulība. Taču braukt uz Maskavu tikai ar propagandu kabatā un baroties tur tikai ar propagandu tiešām nav nekādas jēgas. Nedomāju, ka ārlietu ministrs Rinkēvičs no savas paredzamās vizītes Maskavā pārvedīs šajā ziņā ko prezidentam perspektīvā nostiprināmu.

Kāpēc Latvijas valstsvīriem, neraugoties uz to, ka Putins tāds un šitāds, ka 9. maijs nav mūsu svētki, ka Krievija Ukrainā tā un šitā, tomēr pilnā mērā jāizmanto tiešo kontaktu iespējas ar Krievijas amatpersonām? Pirmkārt, tieši tāpēc, ka patlaban mūsu valstis ir dažādās melnbaltuma pusēs. Tāpēc, kamēr saglabājas diplomātiskās attiecības, ir jāizmanto katra izdevība, kas var kaut minimāli papildināt to informāciju, ko mēs, pastāvot kā Krievijas robežvalsts, liekam pamatā savas (!) valsts rītdienas scenāriju veidošanā. Ja vien mūsu amatpersonas ar ko tādu nodarbojas. Vai varbūt, otrkārt, mēs zinām, kas būs Krievijā šā gada beigās? Manuprāt, nezinām. Lai arī ir nopietni jārēķina sekas, ko var nest kaimiņvalstī manā uztverē gaidāmā varas haotizācija un primitivizācija. Ko mēs darīsim? Vaimanāsim, ka Krievija top policejiska? Vai arī laikus gatavosimies iespējai momentā palikt bez Krievijas gāzes? Mums ir gudri jāamortizē riski. Treškārt, es uzskatu, ka ir vērts respektēt, piemēram, to, ko saistībā ar Krievijas militārās doktrīnas jauno redakciju Maskavas Kārnegi centra pētniece Lilija Ševcova raksturoja kā Krievijas «gatavību militāri atbildēt pat uz nemilitāriem draudiem esošajai varai». Vai mums tiešām nav nekas jākoriģē savos apsvērumos, ja tiekam uzskatīti par robežvalsti, kurā pastāvošā režīma īstenotā politika «apdraud Krievijas Federācijas intereses»? Manā uztverē šai doktrīnas redakcijai spīd cauri hibrīdkari, kā iespējams ārpolitikas un varbūt arī iekšpolitikas (elites klanu konflikti...) instruments. Saistībā ar to gribētos saņemt no visaugstākajām Krievijas amatpersonām atbildes uz vairākiem ar manu valsti saistītiem jautājumiem. Bet mana valsts, lādēdama Putina režīmu, ceturtkārt, turpina to atdarināt. Sašutums par, iespējams, «nepareizu» prezidenta izvēli te ir līdzvērtīgs sašutumam par to, ka Putins neapsveica Baltijas valstu līderus Jaungadā. No minētās doktrīnas izriet, ka opozīcija var tikt uzskatīta par ārēja pretinieka ieroci. Vai tad mūsu attieksme ir savādāka? Utt. Galu galā daļu no minētā var izvērst globālās koordinātās. Un tad ir jautājums – ko mēs, ko lielie spēlētāji var darīt, lai arī attiecību melnbaltumā saglabātos daudzmaz stabils līdzsvars?

Baidos, ka, paklausot dīvāna kurnētājiem, to noturēt neizdosies.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais