Tiesības uz sirdsapziņu
Nupat uzzināju, ka balsošana saskaņā ar sirdsapziņu ir tiesības, nevis pienākums (S. Āboltiņa, radio Baltcom). Tas vēl vairāk nostiprināja manas domas, ka Saeimas ņemšanās ap atklātiem-aizklātiem balsojumiem nav nekas vairāk kā liekulīga demokrātijas vīģes lapiņas tirināšana.
Protams, tautai ir tiesības zināt, ar ko kurš deputāts guļ un vai guļ pareizi, kā partija viņam likusi balsot un kādas firmas nēzdodziņam viņš dod priekšroku, lai apslaucītu savu mīksto sirdi. Taču pēc būtības deputātam ir jābūt maksimāli brīvām rokām, lai viņa griba, rīkoties pēc sirdsapziņas, tiktu iespējami maz iespaidota. Tāpēc, apzinoties partiju neķītro dabu, apzinoties, ka tās tiecas būt konsekventas ne tik daudz ideoloģiski, cik šaura interesentu loka interesēs, aizklāti balsojumi tika ieviesti tieši kā balsotāja aizsarglīdzeklis pret dažādiem – iekšējiem un ārējiem – «spiedieniem».
Atklāti balsojumi būtu apsveicami, ja saistībā ar tiem vienlaikus tiktu a priori pasludināta deputāta brīvlaišana no frakcijas (partijas) saistībām. Saeimas deputāta svinīgajā solījumā neatradu vārdu «sirdsapziņa». Kaut kādu sirdsapziņas dvašu varbūt bijis domāts piešķirt vārdam «apziņa». Taču tur nav ne smakas no vārdiem «frakcija», «partija»,… Solījumā vārdus «aizstāvēt Latviju» nekādi nav iespējams izlasīt kā vārdu «aizstāvēt partiju» sinonīmu. Tātad, ja atklāts balsojums, tad bez brīvu izvēli koriģējošiem «piemaisījumiem», bez partijas disciplīnas vāka.
Es nenoraidu partijas disciplīnu, bet, vērojot politiku, es apšaubu, ka šī disciplīna tiek uzturēta efektīvas pārliecības (ideoloģijas) īstenošanas dēļ. Acīmredzot dažu partiju līderiem sāk likties, ka to biedri pārlieku lec laukā no «partijas rāmjiem». Tie atļaujas aizklāti balsot pēc sirdsapziņas, lai arī partija viņiem šādam balsojumam tiesības nav devusi. Atklātums te vajadzīgs nevis caurspīdīgumam, bet labākai biedru uzraudzībai.
Protams, ikvienam deputātam, tāpat kā ikvienai amatpersonai, ir jāprot pamatot sava izvēle un sava rīcība. Un aplam arī savu partiju turēt tikai par sociālpolitisko liftu, kas izmantots karjerai, bet nedrīkst prasīt biedru atskaites. Taču – arī partijai ir jāmāk pamatot sava izvēle, savi lēmumi, to atbilstība partijas mērķiem un ideoloģijai. Tātad – dialogs, nevis pratināšana. Nupat Rīgas Laikā filozofs Filips Petits teica filozofam Arnim Rītupam, ka filozofiski nepārbaudītu politiku nav vērts praktizēt. Izlasiet paši, ko viņš ar to domāja, bet man šķiet, ka visas Saeimas partijas būtu dikti vājas, ja kāds ņemtos tās metodiski izprašņāt saistībā ar pasaules uzskatu, ko tās teicas praktizējam. Proti – pašas partijas izrāda izteiktu idejisku aptuvenību. Arī tāpēc nav brīnums, ka deputāti ignorē partijas disciplīnu, balso saskaņā ar savu gribu un labuma (vērtības) izpratni. Jo viņu partija gan varbūt ir tiem līdzeklis, bet (pamatoti) nav pienācīgs vērtības (idejas) nesējs.
Bet – varbūt rādīsim Saeimai priekšzīmi un pieprasīsim vispārējas atklātas vēlēšanas? Mūsdienās katram iespējams ne tikai atklāti nobalsot, bet arī pārraudzīt visu balsojumu klāstu. Man nav nekas pretī, ja katrs redz, par ko esmu balsojis un kā laika gaitā esmu «mainījis» partijas. Galu galā vēlēšanas – tā nav intīmā, tā ir sabiedriskā dzīve. Tautai taču jāzina arī tas, par ko katrs viens tajā balsojis. Turklāt – slēgtā balsošana patiešām nav tik imūna pret dažādām riebeklībām (falsifikācijas, protokolu viltošana, balsu pirkšana, urnu vai to satura nomaiņa, lieko biļetenu papildus ieplūdināšana,…). Iespējams, atklātas vispārējās vēlēšanas turklāt izcels mūs no apātijas un padarīs pilsoniskākus. Jo mums nāksies būt solidāriem, lai pasargātu sevi un līdzbalsotājus jau no atklātās balsošanas kaitēm. No administratīvā resursa tiešas, personiski adresētas ietekmes; no priekšnieku vēlmes diriģēt, kā jābalso; no vēlmes nopirkt izvēli, solot visādus labumus vai ļaunumus; no tieksmes morāli, tostarp medijos, nomākt politisko uzskatu patstāvību… Nāksies būt vienotiem. Jo spiediena iespaids uz lielām grupām ir neefektīvs, tam nav spēka un jēgas. Katrā ziņā – ilūzijas, ka, dalot noteiktas krāsas pildspalvas vai «atklātību», tiek dalītas tiesības uz sirdsapziņu, laiks atmest.