Ukrainas konfliktu es uzskatu par ģeopolitisku afēru, kurā tiek izmantota Ukrainas teritorija un iedzīvotāji. Lielvalstis atkal mērkaķojas. Tostarp arī uz mūsu stabilitātes rēķina. Manu attieksmi un simpātiju trūkumu pret jebkuru no galvenajiem šīs afēras īstenotājiem nosaka pamatā nevainīgu cilvēku nonāvēšana (tostarp vairāk nekā 200 bērnu), izdzīšana no mājām vai aizsegšanās ar tiem militāru darbību laikā. Man pilnīgi vienalga, ar kādiem «stratēģiskiem apsvērumiem» vai modernā kara pieļāvumiem tiek pamatota šādas rīcības lietderība. Jo vairāk, ja pagaidām starp visu konflikta aptecētāju (separātisti, Ukrainas valdība, Krievija, ASV, ES) manipulācijām nav manāma reāla (!) vēlme izslēgt civiliedzīvotājus no konflikta, kā arī viennozīmīgi pārslēgties no militāriem tā risinājumiem uz politiskiem.
Neredzu iemeslu dēvēt Minskā notikušās sarunas par «liktenīgām». Pirmkārt, tās nebija pienācīgi sagatavotas. Precīzāk – tās netika gatavotas kā miera sarunas, kas stabilizētu gan stāvokli Ukrainā, gan arī panāktu vienošanos par stabilitāti to valstu attiecībās, kuras cepas Ukrainas dēļ. To apliecina arī samita nespēja nonākt līdz pārliecinošiem gala dokumentiem, bet fiksēt tikai kārtējo starpsituāciju – pamieru. Ko nozīmē šis pamiers – iespēju sagatavoties politiskiem risinājumiem vai iespēju bruņoties, pārkārtoties citam, efektīvākam militārā konflikta līmenim, nav skaidrs.
Manuprāt, tas, ko gribēja Vācija, Minskā nav panākts. Vāciju ne bez pamata sabiedēja iespējamās Ukrainas konflikta metastāzes Eiropā. Vācijai un Francijai kara smaka Eiropā likās nevēlama. Tāpēc tās abas kļuva aktīvas (kāpēc aktīva nekļuva ES un kāpēc savā attieksmē fragmentējas arī NATO – ieroču piegāde Ukrainai ir katras atsevišķas alianses dalībvalsts darīšana, lai arī vienlaikus ticis apgalvots, ka plašāku militāra rakstura draudu nav…?) Skaidrs, ka pati Ukraina šajā valstu komplektā ir vājais posms. Tad kāpēc Minskas sarunu rezultāti, ja par tādiem var runāt, definēti tikai nacionālas valsts, tās līderu kompetences līmenī? Konstitucionālā reforma, robežas reforma, īpašais separāto «republiku» statuss (Tātad ir iespējams dot teroristiem politiskas privilēģijas? Vai arī tie vairs nav teroristi?)… Vai Minskas samita dalībnieki ir pārliecināti, ka, aizbraucis ar šo visu uz Kijevu, Porošenko nedabūs no Radas pretī: «Ejiet jūs ar to bruņojuma atvilkšanu un īpašo statusu ieskrieties!» Iespējams, samita dalībnieki ir pārliecināti, ka Porošenko rīcībā ir pietiekami resursi, lai īstenotu Minskā panākto pēc būtības. Bet, ja nav, tad efekts būs par labu karam.
Cita lieta, ja vienošanos saturs paredzētu, ko izdarīs Krievija un ES (līdz ar Ukrainu), lai panāktu reālu demilitarizāciju un reālu stabilu mieru šajā valstī. Tāpēc es būtu priecīgs, ja «Normandijas četrinieks» dotu ne tikai padomus Ukrainai, bet sniegtu arī pārliecinošu šo padomu sasaisti ar pārējo triju samita dalībnieču rīcību, ja nu Ukraina (ieskaitot separātistus) ar tiem nerēķinās. Proti – pašai Eiropai (Krievijai un vēlams arī ASV) būtu skaidri jāapliecina, ka tās no destruktīvas (konflikta) ārpolitikas attieksmē pret Ukrainu ir pārslēgušas uz konstruktīvu. Nekādas turpmākas militarizācijas, bruņošanās, izteikts miera kurss, miera uzturēšanas spēki konflikta zonās… Pagaidām, kā teicu, man nav pārliecības, ka Minskā kāds to, izņemot Vāciju, patiešām gribēja.
Bet, ciktāl runāt par Latviju, tiktāl mani, maigi sakot, mulsina sabiedrības neuzticēšanās mūsu partnerībai un varas necieņa pret šo partnerību. Saprotams, kara smaka nervozē. Bet faktam, ka esam NATO un ES, ka ASV militārais potenciāls ir 25, bet ES 10 reizes lielāks par Krievijas potenciālu, vajadzētu atturēt vismaz no histērijas. Ja NATO neveic kādas dalībvalsts aizsardzību, NATO nav jēgas. Tiesa, vara, izrādot necieņu pret dalību NATO, nav parūpējusies, lai mēs būtu pārliecināti, ka līdz alianses iesaistei nepieciešamais atturēšanas periods būs efektīvs. Un – tā sauktais hibrīdkarš Ukrainā ir efektīvs, jo šo valsti visai ilgi vadīja tās izzadzēji. Taču hibrīdkarš nav bīstams valstīm, kurās ir saimnieks un kuru politiķi ir parūpējušies, lai sabiedrība būtu izglītota, pilsoniska un justu, ka valsts tiecas būt cilvēku nākotnes centienu un izredžu garants. Proti – ja iekšpolitikā un aizsardzības politikā esam veikuši elementāri nepieciešamo, tad, pat esošajā draudu kontekstā, mums pagaidām nav ko bīties.