Zārkā redz, dzīvē – neieredz
Samērā cītīgi vēroju un klausījos visos iespējamajos Krievijas kanālos to, kas tur darījās pēc Borisa Ņemcova slepkavības un viņa bēru dienā. Sagribējās taisīt vismaz vienu (iespējams, aplamu) politisku vispārinājumu.
Pilnīgi piekrītu tiem, kuri teic: par aizgājēju – vai nu labu, vai neko. Taču te nebūs runa par aizgājēju. Manu uzmanību saistīja tas, ka vismaz padsmit cilvēku, kuri vēl pirms dažām nedēļām tajos pašos kanālos izpaudās kā krasi Ņemcova oponenti, nu likās viņu kā no jauna ieraudzījuši. «Krievijas politikas brīnums…» utt., u. tml. skanēja ne jau no Borisa līdzgaitnieku, bet politisko pretinieku, pat izteiktu pretinieku mutēm. Pirms neilga laika, kad puisis vēl bija dzīvs, tie viņu turēja bezmaz par galveno Krievijas postītāju, bet, kad puisis beigts, tad viņš, izrādās, bijis viens galvenajiem demokrātiskās Krievijas balstiem. Man tas nepatika. Taču es pat neuzdrošinos apgalvot, ka šie cilvēki liekuļoja. Vienkārši čalis tiem (vismaz ārēji) bija mainījis orientāciju. Ne jau līdzšinējos Borisa oponentus bija piemeklējusi kāda atklāsme, bet Boriss pats, apstākļu spiests, ja ne garīgi, tad miesīgi, bija kļuvis tiem par «savējo». Par mironi. Tie slavēja Borisu, svinēdami viņa pāreju tajā stāvoklī, no kura paraduši taisīt politiku. Tā vien likās, ka tūlīt atskanēs Spānijas falangistu sauklis: «Lai dzīvo nāve!» Un tad man iešāvās prātā, ka šitādas izpausmes laikam taču var saukt par politisko nekrofiliju.
Turpinot vispārināt, nonācu līdz tam, ka politiskā nekrofilija ir Krievijas (taču – ne tikai Krievijas, arī Latvijas) politikas raksturīpašība. Krieviem ir labs teiciens, ko var attiecināt arī uz politiskajiem oponentiem, – v grobu vidaļi. Zārkā šos redz, bet dzīvē – neieredz. Krievijas situāciju, kritizēdams vienu citu autoru (S. KaraMurzu), šajā ziņā ļoti asi preparējis krievu rakstnieks Mihails Vellers esejā Politiskās nekrofilijas melnais princis. («Ja no vienu bandītu varas tikām citu bandītu varā, tad nevajag no tā taisīt teoriju, ka tie pirmie nebija vis bandīti, bet mīļi tētuki. Ekonomiski mēs, vienkāršie ļaudis, pārlīdām no vienas sūdu čupas citā sūdu čupā, vēl sliktākā (uz doto brīdi). Bet, ja esi sūdu čupā, tad cita čupa allaž liekas sīrups.») Eseja ir tīklā pieejama. Bet, lai kļūtu skaidrāks, par ko ir runa, var piesaukt arī Ēriku Frommu, kurš rakstīja, ka nekrofils reāli uztver tikai pagātni, bet ne tagadni un nākotni, ka nekrofila dzīvē valda tas, kas bijis (tas, kā vairs nav, kas miris), viņam lietas valda pār cilvēku, «dabūt» pār «būt»… «Personiskajā, filozofiskajā un politiskajā nekrofila apziņā pastāv godbijība pret pagātni, nekam jaunam nav vērtības, bet krasas pārmaiņas tiek uztvertas kā noziegums pret «dabisko» lietu kārtību.»
Kā tas izpaužas Latvijā? Tā, ka Latvijas politiskā konsekvence atgādina manipulācijas kaut vai ar čekas maisu problēmu – izrok, norok, izrok, norok,… Tā, ka Latvijas politiķi savos centienos pēc varas dod priekšroku nevis dzīvam rezultātam, bet intrigām, solīšanai, viltum,… Tā, ka mūsu Nacionālās attīstības plāni apzināti tiek rakstīti kā nekrologi. Jo tie pastāv kā apraksts bez dzīvības nodrošinājuma. Nākotne tajos ir vien skatloga manekens bez elpas. Un priekš kam izcelt vārdu «atbildība», ja politika pārtiek no lietām, turas uz lietām, kam nākotne nav paredzēta? Derētu padomāt arī par to, vai jauni un ekonomiski aktīvi cilvēki nepamet valsti lielā skaitā arī tāpēc, ka negrib nodarboties ar politisko kaprofāgiju – nemitīgi, no sasaukuma sasaukumā atkal un atkal kāpt uz tiem pašiem politikas kvalitātes un rīcības grābekļiem. Riņķot, mēģinot noķert savu pakaļu. Proti – ēst savus (mūsu) mēslus.
Mums nevajag meklēt Izīdu, kas salasīs Ozīrisu (Latviju) pa gabalam, lai pēc tam pārotos. Man šķiet, ka mūsu uzdevums patlaban ir pretējs – neļaut Latviju izmētāt pa gabalam vien, neļaut sagraut. Tāpēc gribētos, lai Latvijas politika ir nepārprotama radītāja. Jo, kas nespēj radīt, tam vajag sagraut. Visu sagraut. Sākot ar pilsētu nacionālo savdabību un dzīvu domāšanu, beidzot ar stabilām kultūras sistēmām un ģimeni kā vispārliecinošāko nākotnes avotu. Es domāju, ka mēs savas inovatīvās idejas, kas noteica, kam jānosaka Latvijas politikas saturs (es domāju atmodas laika ideju mērogu), esam degradējuši līdz kompromisam ar nekrofilisku politikas uztveri. No tā jātiek vaļā.