Bruņotā sasmaidīšanās

Sandru Kalnieti neielaida Krievijā. Cūcība. Taču nez vai tādēļ jādzied skaļāk par Kobzonu. Ja iebāzi pirkstu mēslu mucā, nav ko pēc tam brīnīties, ka pirkstiņš smird. Taču smirdēšana šobrīd ir politikas stils tiklab Krievijā, kā Eiropā. Kurš kuru pārsmirdinās – tā atkal ir politiku un budžetu prioritāte. Kura puse spēcīgāk iegriezīs otrai ekonomiski, kura izmetīs vairāk otra spiegu no savas zemes, kurai būs spilgtāks un varenāks to ļaužu saraksts, kam durvis aizveras…

Ja Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Martins Šulcs uzskata, ka laikā, kad skan aicinājumi būt atturīgiem un demonstrēt labo gribu, Krievijas administrācija turpina spiest uz visām pogām, lai uzturētu destrukciju, tad es uzskatu, ka pat Minskā četru (taču jau Eiropas) valstu līderi nesen vairāk «skanēja» un «demonstrēja» nekā centās nonākt līdz nepārprotamam miera plānam, kura garanti tie vēlētos būt. Turklāt, labi apzinoties, ka tāds miera plāns nez vai būs efektīvs, kamēr pie tā nodrošināšanas nepieslēgsies ASV. Tostarp ASV miera instrukcijas arī izskatās pēc tankiem un bruņumašīnām. Incidents ar Sandru Kalnieti ir tikai sīka epizode politiskās liekulības tirgū, kurā gan oficiālā Krievija, gan oficiālā Eiropa pūlas piedabūt mani uztvert situāciju vien melnbaltās kategorijās. Nesanāks.

Jo man liekas, ka ar «bruņotiem smaidiem», kurus tagad šķiet uzvilkuši visi, kas rosās ap Ukrainu, konfrontācija nav novēršama. Pērn ANO Obama teica: «Mēs piespiedīsim Krieviju samaksāt par agresiju Ukrainā.» Bet vēl viņš turpat sacīja: «Ja jaunatne dzīvo vietās, kur izvēle pastāv tikai starp valsts diktātu un ekstrēmistiskās pagrīdes pievilcību, nekāda kontrteroristiska stratēģija nenodrošinās panākumus.» Jautājums – vai Ukrainas sabiedrībai patlaban tiek piedāvāta cita izvēle kā vien starp valsts diktātu un separātistu nostāju? Manuprāt, Porošenko nesenais paziņojums par to, ka federalizācijas ideja nav diskutējama, pastiprina iespaidu, ka pamiers ir tikai kara pārtraukums. Tāpat Krievijā – starp ko un ko pastāv izvēle? Varas diktāts – tas vienā pusē. Kas otrā? Atlantico nesen (2.03.2015.) prātīgi rakstīja, ka populārākais opozīcijas sauklis «Krieviju bez Putina» nevar kalpot par politisku programmu. Cerams, ka pēc Borisa Ņemcova slepkavības opozīcija Krievijā spēs savākties un zinās, ko programmatiski likt pretī varas diktātam. Līdz šim tai nav bijis vienotības pat attieksmē pret Krimas aneksiju.

Ar to es gribu teikt, pirmkārt, kamēr konfrontējošās puses vai valstis izcelsies tikai ar destruktīvismu un bārstīs ultimatīvus piedāvājumus, kamēr reālu konstruējošu alternatīvu vietā būs «skanēšana» un «demonstrēšana», nav ko cerēt ne uz mieru Ukrainā, ne uz «krievu pavasari» Maskavā. Turklāt sankcijām nepārprotami būtu jāsatur vēstījums «pārmācīt režīmus». Nevis «pārmācīt tautas». Ja tas nav skaidri redzams, tad nav ko vaimanāt, ka Krievija spēj neitralizēt sankciju sociālpolitisko efektu ar propagandu. Otrkārt, es neticu, ka mūsdienās ar militāru spēku var radīt tādas politiskas izmaiņas, kas nodrošina mums vēlamo realitāti. Treškārt, ar ārēju destabilizāciju destabilizācijas dēļ Krievijā var panākt tikai jukas. Ir vērts atcerēties, ko par krieviem teikuši paši krievu domātāji. Piemēram, Nikolaja Berdjajeva sacīto, ka Eiropas tautas šausmina krievu spēja bez sevišķas piepūles pastāvēt pilnīgi haotiskos apstākļos. Arī tāpēc es gribu redzēt kaimiņos spēcīgu partnervalsti, nevis juku pārņemtu zemi vai totalitāru cietumu. Ceturtkārt, vērts atcerēties arī, piemēram, Vudro Vilsonu, kurš teica, ka «pasaule nav demokrātijai droša». Bet patlaban šķiet, ka arī Eiropa investē šajā nedrošībā.

Vēl, ja gribas palasīt kaut ko krievisku, var paņemt Dostojevska romānu Velni. Cita starpā tur var atrast arī sajūsmu par politiskā pretinieka novākšanu. Tiekoties ar rīdziniekiem, dzejnieks Jurijs Kublanovskis teica, ka «velni» Krievijā atkal uzvarējuši. Domāju, ka «velni» tagad ir lipīga slimība. Jo varbūt vien rets politiķis šodien vīžos atkāpties, ja nāksies secināt, ka no viņu darbības cēlies «viens vienīgs noliegums, bez kādas cēlsirdības, bez kāda spēka». Stavrogins tādēļ pakārās. Bet tagad «velnu» arsenālu (varmācību, destrukciju, sabiedrības zombēšanu, propagandu informācijas vietā...) lieto gan Krievija, gan Eiropa.