Politikānisms uzvar
Man šķiet, ka Brīvības pieminekļa priekšā neviens nav, nevar tikt ne privileģēts, ne atstumts. Katrs, kurš Latvijā, vai tas likteņa pabērns vai Saeimas debesu mītnieks, vai tas zaudētājs vai vinnētājs, var nākt pie Brīvības pieminekļa, kad vien tam liekas svarīgi pie tā nākt un būt. Tā it kā viņš nāktu pie pašas Latvijas. Vai ar savu laimi, vai ar savu nelaimi.
Taču – mums ir lieliski izdevies atsevišķas lietas, tostarp kara uztveri, padarīt par neapšaubāmu dogmu. Tiktāl, ka vairs neatšķiram patiesības, ideju sakralizāciju no dogmu sakralizācijas. Absolutizējam dogmas. Turklāt direktīvas dogmas. Nejautājot un neprovējot, vai to pamatojums šodien nav jau izdzimis. Vismaz attieksmē pret tiem, kas savulaik reāli karoja. Vai tad mēs jau spējam bez atskatīšanās salīdzināt, piemēram, Drēzdenes un Gernikas bombardēšanu, vērtēt tiesību principu ievērošanu Nirnbergas prāvā, brīvi un patiesi samērot nacistu un sabiedroto izpausmes kara laikā vai pēc tā…. Mēs nespējam pat tik daudz, kā nonākt līdz kultūrai, kad karavīriem ļauts netraucēti pieminēt savus kritušos biedrus un savu likteni tā, kā viņi to vēlas. Arī tad, ja tie ir pretinieka karavīri. Mēs esam aizmirsuši izturēties ar respektu ij pret leģionāriem, ij pret tiem, kuri bija patiesi frontinieki pretējā pusē. Kaut vai tāpēc, ka mums viņu liktenis pagaidām gājis secen.
Tā vietā sākam nodarboties ar bezjēdzīgu Brīvības pieminekļa «politizāciju». Ko mums pie tā izdevīgi, ko nav izdevīgi izrādīt? Ko drīkst organizēti darīt, ko nē? Turklāt vēršamies nevis pret tiem, kas taisa pieminekļa pakājē politisku šovu, bet pret tiem, kuri jau vairākus gadus ir tikai pasākuma iegansts. Nevis galvenie varoņi. Kāda gan nopietna iemesla dēļ leģionāriem būtu nosakāms maršruts, kas 16. martā neved uz Brīvības pieminekli? Kāpēc viņiem jāiet uz kapiem, ja viņi vēl negrib to darīt? Kāda velna, kādu nepārvarētu kompleksu dēļ mēs gribam it kā noslēpt sava likteņa daļu? Kāda nopietna iemesla dēļ būtu jānosaka veterāniem, kuri atzīst 9. maiju, kādas dziesmas tiem dziedāt, kādas runas klausīties un ko dzert? Lasīju viena krieva domu: «Hodorkovskis nevelk līdz Saharovam. Traģēdija par sīku.» Ne leģionāriem nākamgad jāiet likt puķes citur, bet tiem, kam «traģēdija par sīku» un kuri tāpēc spieto apkārt leģionāriem, lai vismaz reizi gadā tos kāds pamana, tiem, kas tiešām izrāda vai provocē agresiju, jāiet nākamgad izkauties kaut kur Pierīgas pļavās.
Vēsture pie Brīvības pieminekļa 16. martā ir «pāraugusi», teiksim,… politikāniskā realitātes šovā, un jau vairākus gadus tam šajā vietā izdodas dominēt. Taču – «birkas» arvien tiek kārtas virsū leģionāriem, bet kungi izliekas nemanām, ka leģionārus nostūmis malā skaļrunis un atrakcijas. Taču varbūt pats bēdīgākais ir tas, ka «perifērijā» ap leģionāriem nenotiek vis pasaules uzskatu, bet tikai dogmu, uztveres stereotipu un aizspriedumu sadursme. Es redzu šova elementu «evolūciju», bet uzskatu evolūciju laikmetīgā līmenī tur velti meklēt. «Perifērija» lieto vārdus «fašisms», «antifašisms», «nacionālisms» tā, it kā būtu atradusi tos kara laika konservos.
Tas man liek domāt, ka arvien pastāvam falsificētā vēsturē. Jo kara laikam raksturīgās uztveres formulas esam padarījuši par tagadnes dogmām. Iespējams, mēs tik dikti satraucamies par 16. martu un zināmā mērā par 9. maiju tāpēc, ka uzskatām karavīrus par parocīgu ieganstu uzmanības novēršanai no mūsu pašu nespējas tikt galā ar staļinisma, autoritārisma, fašisma paliekām savā laikmetīgajā, tostarp politiskajā, ikdienā. Turklāt, ja mēs, kas neesam karojuši, nespējam izaugt no kara laika dogmām, tas nozīmē, ka mums nav bijis, ko dot nākotnei no sevis, nekā tāda, lai mūsu «traģēdija» samērotos ar karavīru traģēdiju. Tāpēc esam veco ēna un dīdāmies bez jēgas ap tiem, kuru fašisms, ja ar’ bijis, tad vai nu jau sen izkūpējis, vai pārgājis mūsos.
Pieļauju arī, ka 16. marta bilde, norises «estētika», represīvo orgānu masas demonstrējumi, savlaicīgi izziņotas un reklamētas potenciāla konflikta iespējas,… ir jau mākslīga, regulējama konstrukcija. Un, ja nav sadursmju, tas nozīmē vien to, ka agresīvam konflikta scenārijam nav pienācis īstais laiks. Vajadzēs – būs. Šodien ij lokālā, ij globālā līmenī ir vien divas alternatīvas – dialogs vai karš. Ja nesanāks dialogs, būs karš.