Slims – tātad neaizsargāts?
Ja kāda valsts sociālās aprūpes centra (VSAC), vai tie Kauguri vai Rauna, vai vēl kāds cits, reorganizācijas radītie cilvēktiesību pārkāpumi jānovērš nevis tiešās pakļautības kārtībā, bet ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas palīdzību (sk. LETA, 18.03,), tad taisnība vien būs, ka šo aprūpes modeli sauc par segregējošu. Turklāt – šajā gadījumā Saeima kā sociālās politikas, tajā pastāvošo aprūpes modeļu akceptētāja, manuprāt, izskata situāciju, ko pati savā ziņā uztur.
Šogad – 40 gadu, kopš uzņemta Miloša Formana filma Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Kena Kīzija romāns iznāca 1962. gadā. Romāna, sabiedrisko organizāciju un izpētes iespaidā jau sešdesmito gadu beigās, septiņdesmito sākumā ASV, Zviedrijas un vēl citu valstu valdības (!) sāka īstenot «deinstitucionalizācijas» politiku. Idejas pamatā ir humāna pārliecība, ka cilvēki ar psihiskās veselības traucējumiem spēj pietiekami patstāvīgi dzīvot, iekļauties sabiedrībā. «Iekļaušanas modelis» ļauj cilvēkiem, kuri līdz tam turēti slēgtās institūcijās, dzīvot, darboties, saņemt ārstēšanu, iekļauties rehabilitācijas, korekcijas, izglītības programmās un citos, cilvēcīgākos apstākļos.
Pirms pāris nedēļām (13. martā) nomira cilvēks, kurš ar savu divdesmit piecus gadus ilgo praksi tepat Latvijā tiešām apliecināja, ka vājprātu var uzvarēt. Aizgāja viņsaulē Ventspils alternatīvās aprūpes centra Žēlsirdības māja iedvesmotājs un vadītājs Valērijs Bražņiks. Kopā ar sievu Tatjanu viņi 1991. gadā pielāgoja savu māju sociālās adaptācijas centra vajadzībām un izveidoja komūnas, lai darītu iespējamu bērnu un pieaugušo ar psihiskas dabas traucējumiem iekļaušanos sabiedrībā. Viņi uzskata, ka 70–80% bērnu – invalīdu, pastāvot atbilstošai aprūpei, spēj izlīdzināt savas iespējas ar pārējiem sabiedrības locekļiem. Esmu pie viņiem bijis, esmu bijis viņu komūnās, esmu runājis ar jauniešiem un jautājis Valērijam: «Vai tad viņiem ir kāda diagnoze?» Tikai fotogrāfijā redzēju Nikolaju, kurš tagad dienē Izraēlas armijā, tikai fotogrāfijā redzēju pirmās grupas invalīdu (bērnu cerebrālā paralīze) Sandi, kurš lieliski tiek galā ar zirgu... Taču citus redzēju sparīgi darām lauku un mājas darbus, lai arī viņu diagnozes mūs, «normālos» darītu tramīgus.
Taču man ir arī šo bērnu un jauniešu stāsti par to, kas ar viņiem darīts konkrētos bērnunamos un aprūpes centros (Valērijs teica, ka apmēram 50% viņa audzēkņu tur sastapušies ar antihumānu apiešanos). Tos lasījis, es sliecos domāt, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija līdz ar citām par šo cilvēku aprūpi atbildīgām instancēm konsekventas, stabilas un mūsdienīgas aprūpes politikas noteikšanas vietā pagaidām turpina lāpīt atsevišķus nesmukus gadījumus. Grābstās ap problēmu. Pat neraugoties uz visai skarbo VSAC pievērsto tiesībsarga ziņojumu (2014). Tāpēc arī es, līdzīgi Valērijam, kurš katram sīkumam, pirms runāt, meklēja faktoloģisko pamatojumu, domāju, ka «Latvijas sabiedrībā arvien dominē ideja, saskaņā ar kuru cilvēka funkcionālo iespēju samazināšanās automātiski noved pie viņa vajadzību loka sašaurināšanās».
Proti – pārdomātas, iekļaujošas cilvēku ar psihiskās veselības traucējumiem alternatīvas aprūpes Latvijā arvien nav. Un ar šo cilvēku potenciālo iespēju izpēti oficiālā līmenī nez vai kāds ir nodarbojies. Politiķi arvien dod priekšroku administratīvajam (medicīniskajam) sociālās aprūpes modelim. Acīmredzot tāpēc, ka tas – cilvēka ievietošana noslēgtā telpā, kur 18 gadi nozīmē tikai pāreju no vienas slēgtas telpas uz citu – ir visvienkāršākais un efektīvākais veids, kā izvairīties no principiāla, humāna problēmas risinājuma. Iznāk, ka cilvēks ir sociāli neaizsargāts tikai tāpēc, ka piedzimis ar psihiskās attīstības traucējumiem. Un tas, lai viņš apgūtu profesiju un strādātu (ja reāli iespēj), nevienam nerūp. Vislabākais – izolēt tādus «viņiem līdzīgo» sabiedrībā. Vai tad tas nav cilvēktiesību pārkāpums politikas līmenī?
Starp citu – viena bērna izmaksas ārpusģimenes aprūpē: aizbildniecība – 99,6, audžuģimene – 263, bērnunams – 582, internātskola – 271,19, psihoneiroloģiskā slimnīca – 1080 eiro mēnesī. Proti – administratīvais modelis ir arī neekonomisks.