Katrā valstī ir no brīvas aprites izslēgta, valsts īpaši aizsargāta informācija. Par to nav ko brīnīties, un ne jau pielaides valsts noslēpumam tiesisko reglamentāciju te grasos iztirzāt. Lai arī atsevišķu lietu iekļaušana valsts noslēpuma kategorijā likusi domāt, ka par valsts noslēpumu te var kļūt arī to vai citu ļaužu grupu korporatīvās intereses. Savukārt regulējums, kas saistīts ar dienesta vai komercnoslēpumu, manuprāt, pieļauj pārlieku traktējuma patvaļu, kādēļ par noslēpumu var tikt iztaisītas gan inovatīvas lietas, gan brāķis. Taču ne par to būs stāsts. Šo viedokli radīja ar pielaidi valsts noslēpumam saistītās publiskās izpausmes. Tās vedināja domāt, ka pielaide valsts noslēpumam tiek izmantota kā manipulēšanas rīks un ka ne tik svarīgs ir pats valsts noslēpums kā tāds, cik neredzamās varas (specdienestu) iespēja caur to izrādīties.
Tāpēc patlaban, ja es kļūtu par varas aparāta skrūvīti, pirmais darbs, ko es uzskatītu par darāmu, būtu – atteikties no pielaides valsts noslēpumam. Jo, manuprāt, tas, vai es vai kādi mani sakari, mana pagātne utt. var novest pie tā, ka es varu kļūt savam darbam traucēklis, būtu laikus jāzina tiem, kuri piemeklē kandidātus valsts amatiem. Ja amata statuss, situācijas vai amata funkciju izmaiņas nosaka, ka pielaidei ir jābūt, tad par to saistībā ar konkrētu personu, veicot visas nepieciešamās iepriekšējās konsultācijas, laikus jālemj tam institūtam, kura «nomenklatūrā» amatpersona ietilpst. Nevis kādam citam, ieskaitot specdienestus. Ar to es gribu sacīt, ka sargājams ir valsts noslēpums, bet pielaide valsts noslēpumam ir publiskās, nevis ēnu politikas ziņā. Manuprāt, pielaides atteikuma iemesliem katrā gadījumā jātop atklātiem. Ne tik daudz domājot par personu, cik par atteicēju motīvu tīrību un pamatotību. Jo, ja mediji šādās nopietnās lietās konkrētības vietā nedēļām nodarbojas ar minējumiem (ne tur gulēja, ne ar tiem tikās…), ar tenkām, tad man tas pirmām kārtām liecina, ka attiecīgie kantori degradē gan sevi, gan konkrētu cilvēku.
Pirmkārt, pati pielaides «došana-nedošana» kā specdienestu «galavārds» liecina, ka demokrātiskas varas arhitektūras vietā mums arvien ir tās parodija. Pat augstākā līmeņa varas institūti nav savu kadru izvēlē patstāvīgi un galīgi. Otrkārt, šāda lietu kārtība, manuprāt, pieļauj iespēju katrā kādam politikas aizkulišu spēlmanim nepieciešamā brīdī manipulēt ar tās vai citas amatpersonas prestižu. Iespējams, valsts noslēpums Latvijā pastāv galvenokārt tādēļ, lai ar pielaides procedūru norādītu konkrētam cilvēkam, ka viņš ticis tuvināts faktisko varas noteicēju «kasetei» nebūt ne savu valstisko spēju, bet šo noteicēju labvēlības dēļ. Varbūt neliekuļot un sākt Saeimas deputāta zvērestu, kā arī visus pārējos amatpersonu solījumus ar vārdiem: «Ja dabūšu pielaidi valsts noslēpumam…» (tālāk kā līdz šim).
Turklāt iznāk, ka leģitīms politiskais vairākums te ir pakļauts dubultstandartam. Kad ievajagas, tad vairākuma «gribu» sludina politikas ēnu sektors. Bet publiskā ņemšanās ap pielaidēm atklāj, ka kārtējam varas sunītim caur šo pielaidi tiek uzlikta pavada un klaji norādīts, ka pavadas gals neatrodas vis tautas rokās, bet gan aizkulisēs. Par to, ka iepriekšējā režīma absurdi nav līdz galam izslimoti, Latvijas varas (politikas) stils atgādina bezmaz nepārtraukti. Piemēram, spriežot pēc rīvēšanās vai skandāliem partijās, jādomā, ka arī tajās biedriem pastāv dažādi «pielaižu» līmeņi. Acīmredzot, domājot par katru lielāko partiju, joprojām jāpieļauj, ka tām nav sveša dalīšanās (sk. A. Kestlers) «ārējā» (darbs uz publiku, «caurspīdīgums») un «iekšējā» (darbs «interesēm») partijā. Un es domāju, ka tuvākajā laikā slēptais un konfidenciālais iepretī atklātajam un vispārpieejamajam pieņemsies spēkā. Jo atkal kļuvis aktuāls aukstais karš. Un šoreiz man šķiet, ka demokrātijas daudz sparīgāk mācīsies no PSRS, pārmantos iepriekšējā aukstā kara netikumus. Proti – Latvijā jau var just, cik pārlaimīgi ir kungi par to, ka tiem radusies iespēja gādāt par sabiedrības uzticību un saliedētību nevis ar personisko paraugu, ar valsts panākumiem, bet pieprasīt to, norādot uz ārējiem draudiem. Domāju, ka autokrātiski izlēcieni, vēlme cenzēt viedokļus, aizstāt praksi ar propagandu tuvākajā laikā tikai vairosies.