Pašvaldības, neatkarība un tautvaldība
Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Pašvaldību savienības rīkotās konferences Vietējo padomju loma Latvijas neatkarības atgūšanā (21. aprīlis, LZA) misija – pamatot, ka pašvaldības šajā neatkarības atgūšanas procesā, līdztekus Latvijas Tautas frontei, Augstākajai padomei,… spēlēja ne mazāku, bet dažkārt lielāku lomu (tā misiju definēja akadēmiķis Tālavs Jundzis) – tika īstenota.
Jo tas, ko teica, piemēram, tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs: «Ja nebūtu mūsu uzvaras 1989. gada 10. decembra vietējo pašvaldību vēlēšanās, nebūtu arī LTF uzvaras 1990. gada 18. marta LR AP vēlēšanās», vai arī tas, ko uzsvēra Aivars Janelsītis (Sigulda): «Ja ar’ ceturtajā maijā kaut kas būtu misējies, tad šis Vislatvijas deputātu sapulces aicinājums, šis būtībā referendums būtu palicis. Cīņa turpinātos», tika saturīgi un, varētu teikt, daudzpusīgi pamatots gan no zinātnieku (T. Jundzis, A. Ērglis), gan politiķu (J. Škapars, D. Īvāns, V. Šteins), gan arī pašvaldību darbinieku un vadītāju (S. Šimfa, A. Janelsītis, A. Jaunsleinis, I. Kreituss, G. Lībeks, M. Niklass, M. Pūķis) puses.
Vislielāko klātbūtnes prieku arī man sagādāja «ļoti daudz cilvēku, kas kādu laiku nav redzēti» (M. Pūķis). Taču – vairāki no viņiem teica, ka laikā, kad pašvaldību kā tādu lāgā vēl nemaz nebija, kad bija vietējās padomes, kuras vēl tikai sāka polemiku vai cīņu ar izpildkomitejām par «visu varu padomēm!», tās bija tuvāk tautvaldībai nekā tagad. Pazinu teju pusi no klātesošajiem un dzirdēju, ka to teica arī šodien darbīgi un domājoši ļaudis. Man tas nozīmē, ka varas noslēgšanās un aizslēgšanās politiskajā «elitē» nav pārvarēta. Faktiski to, ka varas elites nav, bet joprojām ir nomenklatūra. Es neredzu iemeslu gluži tādam kategorismam, kādam to redz Valdis Šteins: «Tautvaldība – tas nozīmē galvenokārt – pašvaldība. Tās, ko mums sauc par pašvaldībām, – tās ir Potjomkina sādžas – tīrākā fikcija. Latvijā 2015. gadā vēl aizvien, tāpat kā komunistu laikos, pastāv vietvaldības un lokālās despotijas – divi vienā.» Taču es piekrītu Valdim, ka padomju (domju) vara joprojām nav kļuvusi par tautas varu pēc būtības. Pašvaldības deviņdesmito gadu sākumā realizēja privatizācijas un denacionalizācijas procesus. Tām bija liela loma deokupācijā (ap 500 kara bāzes) un vietējās sociālās palīdzības sistēmas izveidošanā (līdz tam centralizēta). Bet, ja pašvaldības tad spēja konstruēt demokrātiskas vietējās varas pamatu, ja tās spēja atņemt izpildkomitejām to funkcijas un nodrošināt, ka ministrijām liegtas tiesības izrīkot pašvaldību amatpersonas, tad kāpēc tomēr arvien tiek runāts (ne tikai konferencē) par to, ka varas centralizācija prevalē pār decentralizāciju? Tas, kā vajadzētu būt, aprakstīts Māra Pūķa grāmatā Pašu valdība, bet konferencē viņš ar vieglu ironiju, manuprāt, atklāja, ka par centrālās un vietējās varas sinerģiju Latvijā var runāt visai nosacīti. Turklāt, redzēdama cilvēkos tikai darbaspēku, centrālā vara aizmirsa, ka optimāls pašvaldību mērogs var kalpot cilvēkiem par tautvaldības, pilsoniskuma, atbildības trenažieri. Tostarp Māris Pūķis, raksturojot centrālās varas un pašvaldību attiecības, secināja, ka pašvaldību efektivitāte ir kritusies. Arī tāpēc, ka visiem par visu jāatskaitās. Turklāt vērtēta tiek nevis rīcība, bet atbilstība procedūrai. Neraugoties uz ES atziņu, ka administratīvais slogs un birokrātija ir jāsamazina, aktuāla tēma ir normatīvisms. Proti – tiek pieņemtas arvien jaunas normas, bet vecās atceltas netiek. «Vajag nosacījumu – pieņemot vienu jaunu likuma normu, divas atcelt,» teica Māris Pūķis. Savukārt Ilmārs Kreituss sacīja, ka «šajos gados izveidojies tā, ka tie, kas Rīgā, gudrāki nekā tie, kas pašvaldībās. Taču, kamēr necienīs pašvaldības, nekas nemainīsies. Patlaban esam reanimējamā stāvoklī».
Varētu domāt, ka pastāv ne vien Imanta Ziedoņa runā 21. aprīlī pirms 25 gadiem tēlotās ziloņa kājas nepareizība, bet arī nezūdamība. «Vienas paaudzes laikā mēs atdzīvosimies. Jo mums ir taisnība,» teica Imants. Mums ir taisnība, bet, kamēr varas un cilvēku attiecības ir ziloņa un skudru attiecības, kas turklāt pastāv kā savstarpēja apčurāšanās, atdzīvošanās ir nobremzēta.
Iespējams, 21. aprīlis valstī varētu kļūt par pašvaldību (tautvaldības) dienu, kad vietējās varas nesēji ne vien priecājas, bet arī solidāri pauž attieksmi pret būtisko.