Radīšanas dubļi

© f64

Valsts prezidenta vēlēšanu gaitai, kamēr tās nav visas tautas vēlēšanas, jābūt vienam no tiem pasākumiem, idejām, principiem…, kur varas partiju nostāja izriet nevis no partijiskajam, egoistiskajam pakārtotām spekulācijām, bet tiek a priori pakļauta valsts labuma apsvērumiem. Taču – Alfrēds Hičkoks savulaik teica, ka pret kino nav jāizturas kā pret mākslu, bet gan kā pret tortes gabalu. Acīmredzot pret Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanām nav jāizturas kā pret politiku, bet kā pret sūkli, kurš uzņem, koncentrē sevī vai visas Saeimas stilā sastopamās negācijas.

Dīvaini, jo Valsts prezidents – tas taču ir Saeimas «priekšnesums». Tā perfekta izspēle nāktu par labu ja ne Saeimas galvai, tad mundierim. Taču šī «priekšnesuma» režiju Saeimas izpildījumā uztur vienīgi kalkulācijas. Kalkulācijas un intrigas. Ne par vienu no kandidātiem, kamēr tie atklājas tikai šī «priekšnesuma» ietvaros, balsot negribas. Labi, ka pretendentiem ir iespēja no tā pastarpināties un izpausties patstāvīgi. Medijos, publikā… Tad var sākt domāt līdzi, salīdzināt, definēt savu viedokli.

Saeimas partijas tostarp izspēlē savus kandidātus publiskai apskatei tā, it kā noteicošais faktors būtu šo kandidātu cena partiju spekulācijās. Nevis vērtība valstij un tautai. Šobrīd, lai cik labs prezidents arī tiktu ievēlēts, viņš būs dzimis netīrumos. Un – nav ko ironizēt par zoodārzu, par vietu, ja prezidentūra izriet ne tik daudz no Saeimas (vai vismaz koalīcijas) artikulēti apliecinātas un pamatotas tā vai cita kandidāta atbilstības, cik no partijisku spekulāciju summas.

Man žēl nosaukto kandidātu, jo vai ikviens no viņiem šajā procesā ticis un arī šoreiz tiek pakļauts lielākai vai mazākai degradācijai tieši no Saeimas, tās partiju kopuma puses. Man šķiet, Saeima neciena prezidenta institūtu kā tādu. Jo it kā būtu jābūt tā, ka jau pati izvirzīšana prezidenta amatam ir nozīmīgs, respekta vērts fakts biogrāfijā. Taču Saeima tās kopumā pret izvirzītajiem cilvēkiem izturas nevis kā pret pašas augstākai izvēlei noteiktiem pretendentiem, bet kā pret bandiniekiem, kuri turklāt jebkurā mirklī var tikt aizvākti no acīm. Ne jau tāpēc, ka būtu zaudējuši cienījamākiem pretendentiem, ne tāpēc, ka izrādījušies vājāki par citiem tautas vai politiķu acīs. Tāpēc, ka Saeima dod priekšroku nevis kvalificētai un savlaicīgai vairākuma nodrošināšanai savam optimālajam kandidātam, bet attieksmju un attiecību katlam, kas vārās parlamenta aizkulisēs. Tas, ka šis katls var noderēt pat vēlēšanu dienā, tas, ka publiski pirms vēlēšanām izliktie kandidāti visi kā viens var atkrist un var nākties meklēt «piepirkumu» aizkulisēs, man liecina, ka pašas Saeimas izpratne un atbildība par to, ko Levita kungs nosauca par valstsspēju, ir ļoti zema.

Citkārt saistībā ar tā vai cita amata kandidātu varētu runāt par «toksisku» informāciju. Valsts prezidenta vēlēšanu gadījumā jārunā par «toksisku» vidi Saeimā. Tāpēc, ka atklātības mīlētāju galvenais trumpis ir aizkulises. Tāpēc, ka partiju nominētie ļaudis pirmām kārtām tiek definēti kā «partiju cilvēki», nevis kā «visas tautas» prezidenta amata kandidāti. Tāpēc, ka partijas, kuras kandidātus izvirza, pašas neuzskata par vajadzīgu publiski izpausties kā savu kandidātu atbalsta «štābs»… Kamdēļ, ja beigu galā viss tiks šā vai tā nokārtots savā starpā?

Prezidentu nevēlē tauta, mēs dabūsim prezidentu «no Saeimas labvēlības». Bet tas nenozīmē, ka Saeima patlaban noteiktajā procesā var atļauties nerespektēt vismaz to daļu sabiedrības, kas sevi uzskata par pilsonisku un gribētu spriest par nākamo prezidentu nevis kā par skaistuma vai retorikas konkursa eksponātu, bet valsts politikas kontekstā. Tas nenozīmē, ka arī pie esošās kārtības mums, pilsoņiem, būtu jādomā par nākamo prezidentu kā par melnu kaķi tumšā istabā, jāmin, ar ko Saeima mūs šoreiz aplaimos: ar daiļrunātāju, kam daiļums aizstāj tukšumu; ar cilvēku, kas ir vien dažu partiju «ēna»; ar cilvēku, kurš nodod savu amatu politiska pārspēka priekšā; ar cilvēku, kuru diskreditē tā pati politiskā vide, kas viņu izraudzīja… Protams, mēs redzēsim, cik kurš Saeimas ievēlētais spēj būt «visas tautas prezidents». Taču būtu labi, ja Saeima, kuras ziņā pagaidām ir ievēlēšanas procedūra, spētu atbildēt par to, ka viņš tāds būs.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais