Tirgum der arī nelaime
Esmu pārliecināts, ka vairākums latviešu nepametīs ļaudis nelaimē. Un – ne jau cilvēks, ne viņa ādas krāsa vai ticība rada skepsi pret bēgļiem, bet gan to Eiropā un Latvijā augstu stāvošo ļaužu liekulība, kas nelaimē nonākušus cilvēkus pirmām kārtām nevis glābj, bet padara par tirgus preci, par «lielgabalu gaļu» savās politiskajās spēlēs un spekulācijās.
Franču režisors Olivjē Asajass nesen Latvijas medijos izteicās, ka terorisms ir «ģeopolitiskas diplomātijas forma». Arī bēgļi šobrīd ir šādas «diplomātijas» forma.
Galvenokārt mani mulsina gan Eiropas, gan Latvijas oficiālo aprindu spekulācijas ar pašu bēgļa (!) statusu. Kāpēc Latvijas vara, vēl nedabūjusi bēgļus, jau melš par bēgļu integrāciju? Bēgļa statuss taču paredz pārlaist svešatnē to laiku, kamēr dzimtenē konflikts. Nevis dzimtenes maiņu. Protams, daļa var gribēt mainīt statusu, taču nav saprotams, kāda iemesla dēļ Latvijas vara bezmaz iekļauj integrāciju «bēgļa paketē». Nesen gadījās TV redzēt to filmas Vecā jūrnieku ligzda sēriju, kur Pirmā pasaules kara laikā uz Sibīriju pamukušie latvieši, izdzirduši vēsti: «Latviešu bēgļi, jūsu vilciens ir pienācis!», aumaļām metas uz to. Man ir tāda sajūta, ka mums piespēlētie «bēgļi» tā vis nedarīs.
Otrkārt, ja runa tiešām ir par bēgļiem, es nesaprotu, kāpēc vai vienīgais bēgļu plūsmas vektors ir Eiropa. Kāpēc lērums starptautisko organizāciju, sākot ar ANO, nav parūpējušās par pietiekami ietilpīgām bēgļu nometnēm mierīgajās attiecīgā reģiona valstīs? Piemēram, Saūda Arābijā, Kuveitā…? Kāpēc šīs starptautiskās organizācijas ir pieļāvušas, ka bēgļu pārvietošana kļūst par biznesu, un faktiski atdevušas (tā man šķiet) šo iniciatīvu kontrabandistiem, bandītiem?
Saistībā ar attieksmi pret bēgļiem man ir tēze un pāris antitēzes. Ja redzēt tikai cilvēku, tad es uzskatu, ka bēgļi mums jāpieņem. Arī tāpēc, ka mēs paši (kā valsts) tiešāk vai netiešāk esam bijuši šo bēgļu plūsmu radītāji. Jo ES valstis, NATO valstis šādā vai tādā veidā ir pielikušas roku situācijas destabilizācijā, konfliktu provocēšanā Irākā, Sīrijā, Lībijā, Ēģiptē, Irānā… Mums ir jāatbild par sekām, ko šī iejaukšanās radījusi.
Taču bēgļi šobrīd, manā uztverē, netiek tik daudz glābti, cik izmantoti kā «ģeopolitiskas diplomātijas» rīks. Tāpēc es dodu priekšroku antitēzēm un uzskatu, ka skepsei ir pamats. Tāpēc, ka Latvijas vara nav spējusi sniegt savai sabiedrībai kvalificētu nacionālās identitātes un globālās integrācijas attiecību novērtējumu. Domāju, ka Nacionālā apvienība, ņemot vērā vēsturisko pieredzi un mūsdienu spekulācijas ar suverenitāti, tik vien gribēja, kā skaidri zināt nacionālas valsts stabilai pastāvēšanai šajā ziņā pieļaujamo izmaiņu slieksni. Saņēma demagoģiju.
Tāpēc, ka šī «ģeopolitiskā diplomātija», manuprāt, tiek piekopta ar nolūku destabilizēt nacionālās valstis Eiropā, novest to sabiedrības līdz pārliecībai, ka labākais pārvaldes modelis mums ir centralizēta, ar vienu sviru vadāma ES. Tāpēc, piemēram, «multikulturālismā» gūtās pieredzes reālu apjēgu var atlikt. Ir jāturpina etniska ES nacionālo valstu sabiedrību sajaukšana. Tostarp – izkliedējot Eiropas telpā apriori integrējamu bēgļu plūsmu (interesanti, kāpēc savulaik, piemēram, Austrālija varēja atļauties līdzīgiem bēgļiem piedāvāt izvēli – Klusā okeāna salas vai – atpakaļ! – bet mēs nerunājam pat par to, ka patvērums būtu sūri grūti jānopelna). Tas nekas, ka galu galā Eiropa no solidāra valstu kopuma var tikt iztaisīta par komunālo dzīvokli raibai, ne vienmēr saderīgai kompānijai. Tā kā ne ES, ne Latvijas runasvīri pagaidām nespēj sniegt garantijas, ka šāda bēgļu izmitināšanas politika neizvērsīs «multikulturālisma» negatīvās sekas un nevājinās valstsnāciju, es uzskatu, ka notiek apzināta komunalkas saspiešana (uplotņeņije komunalki).
Tāpēc, ka atlantiskās telpas «ģeopolitiskā diplomātija», manuprāt, nav ieinteresēta, lai Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā valdītu miers un saskaņa. Jo kas gan notiks, ja, piemēram, Irāka, Irāna, Sīrija… savstarpēji vienosies par kopēju reģionālo politiku? Pasaulē tad būs vēl viens spēcīgs varas centrs. Labāk terorisms, labāk skaldīt tur un valdīt, «ražot» bēgļus Eiropai.
Vārdu sakot, es uzskatu, ka ģeopolitisko spēlētāju intereses mums tiek uzdotas (uztieptas) kā humāna misija. Taču no valdītāju puses ir zemiski – grūst nelaimē cilvēkus, lai spekulētu ar to savu apsvērumu dēļ.