Skola – alternatīva sabiedrības pagrimumam?

© F64

Man nav ne tiesību, ne pieredzes, ne pedagoģisko dāvanu, lai pamācītu skolotājus. Bet – es pastāvu gan konkrētā dzīves vidē, gan arī konkrētu tekstu, viedokļu vidē, kur no skolas izvairīties nav iespējams.

Protams, es gribētu, lai šī vide mani izglīto. Taču tā man, piemēram, radījusi iespaidu, ka vardarbība skolās ir permanents, nepārtraukts process, bet pedagoģiska vaimanāšana par vardarbību skolās – kampaņveida padarīšana.

Vai tas nozīmē, ka tā sauktais pedagoģiskais process netiek līdzi, ir par slinku, lai tiktu līdzi notikumu gaitai skolēnu (skolu) vidē? Kā citādi, ja pēdējā mēneša laikā pilnīgi nejauši «uzšķirtos» trijos skolai veltītos TV raidījumos no pedagogu mutes dzirdēju, ka tagad individuālais darbs ar skolēnu klasē vairs nav tik daudz norma, cik vēlamība? Kā citādi, ja augsta izglītības sistēmas amatpersona vienā no šiem raidījumiem izteicās apmēram tā: nekādā ziņā skolās nav šķirojami bagāto un nabago bērni, jo tie nabagie, redz, nav vainīgi, ka viņiem nelaimējās piedzimt pareizā ģimenē (teikuma beigas izslēdz sākumu)? Kā citādi, ja skolotāja savu profesionalitāti saista ar savu kurpju cenu (tiesa, šāda veida «upuris» skolas darbā nav neko labāks par tiem vecākiem, kuri izrāda bērniem savu negatīvo attieksmi pret dzīvi un noskaņo bērnus uz agresiju)? Kā citādi, ja skolu vadītāji atklāti izrāda savas bažas par skolas spēju savaldīt negatīvu attieksmi pret citādo (piemēram, invalīdiem) tiktāl, ka negrib šo citādo savā skolā redzēt? Kā citādi, ja izglītības sistēmas amatpersonas saista, piemēram, Zilupes vidusskolas vērtējumu ar tiem parametriem, kas atbilst viņu iegribām, nevis ceļ galdā profesionālu, kompleksu situācijas vērtējumu, no kura nepārprotami izrietētu, ka skolu riskus Latgalē noteicošā mērā rada Rīgā (arī IZM) sēdošo piekoptā valsts kohēzijas politika, pareizāk, tās trūkums. Depresiju un tās nereti provocēto izlaidību pieaugušo vidē var uzskatīt bezmaz par sinonīmu vārdam «agresija» pubertātes vecuma, pusaudžu vidē.

Es saku «vaimanāšana» un «kampaņa» tāpēc, ka līdzās vardarbības ainu aprakstam nesaskatu pienācīgu to skolotāju (sabiedrības) rīcībā esošo instrumentu novērtējumu, kas nepieciešami, lai psiholoģiskais klimats skolā būtu normāls. Uzskatu, ka ir iespējams gan skaidri un patiesi novērtēt reālo situāciju, gan arī tikpat skaidri un konkrēti definēt no šiem apstākļiem izrietošo praksi, kas vajadzīga, lai skolās (sabiedrībā) laikus ārstētu to, ko savulaik sauca par «bērnu tikumiskajām slimībām». Taču, piemēram, apkārt vārdiem «disciplīna» un «paklausība» ir tik daudz oficiālas «pedagoģiskas» laipošanas, ka jādomā – prasīgs un stingrs skolotājs rūpējas nevis par bērna pašsavaldīšanos, patstāvību un paškontroli, bet veicina agresiju, pretestību un konfrontāciju. Jo spekulācijas ar vārdiem «disciplīna», «kārtība», «paklausība», «atbildība» palaikam ir tik trulas, ka šķiet – vienīgie skolotāja rīcībā esošie instrumenti, ar kuriem tas spēj gādāt par augšminēto, ir pakļaušana vai piespiešana ar varu. Tostarp, pirms bērns «ir diezgan vecs, lai spriestu, viņu jāmāca paklausīt. Ar laipnām, neatlaidīgām pūlēm…» (sk. H. Vaita u.c.).

Manā uztverē vardarbība nenāk no skolas. Manā uztverē vardarbība ienāk skolā no sabiedrības. Bet sabiedrība, to palaidusi, patlaban manā uztverē atļaujas pat nomākt, nevis pieprasīt situācijai adekvātu skolotāju (!). Tieši tāpēc es te uzsveru izglītības politiku, nevis, teiksim, skolas bērnu vecuma izpausmes īpatnības, kurās vardarbība noteiktās dozās (nav runa par skolas bandām vai tiem bērniem, kuri ģenētiski tendēti uz vardarbību) ir bezmaz organiska. Arī tāpēc man gribas, lai vardarbību skolās publiski (bez pareizrunāšanas vāka uz galvas) daudz vairāk raksturo un vērtē paši skolēni. Jo darbs ar cēloņiem arī te ir būtiskāks par vaimanām un sodiem pēc notikuša fakta.

Es uzskatu, ka psiholoģisku, tikumisku pagrimumu skolās adekvāta izglītības politika var izskaust vismaz tādā ziņā, ka fiziskās, psiholoģiskās, emocionālās vardarbības arsenālā pieraujas vismaz zemiskais un ļaunais. Es neteicu «var tikt galā», jo sabiedrības pagrimums var izrādīties pārlieku spēcīgs, lai tā iznīdēšanai pietiktu ar skolu. Taču izglītības politika var panākt, ka skola ir nepārprotama alternatīva šim pagrimumam. Nevis tā balsts.



Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.