Skolotāji nav proletariāts

© F64

Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (sk. I. Vanaga, NRA, 21.10.2015.) līdz ar Izglītības un zinātnes ministriju apliecina, ka skolotāju algu reformas mērķi ir sekundāri (finanšu plūsmas caurskatāmība, starpnieka lomas atņemšana pašvaldībām, fiziski centieni uzskaitīt «visu» skolotāja darbu un samaksāt par «visu darbu»).

Pēdējais, ja runa tiešām ir par skolotāju, ar fiskālu domāšanu un mehāniskas uzskaites trikiem nav izpildāms, bet, ja arī pirmajiem diviem (manuprāt, elementāri sistēmiski sasniedzamajiem) mērķiem piedāvātie risinājumi rada pamatīgu vārīšanos, tad top pavisam skaidrs, ka skolotāji IZM acīs ir tikai proletariāts. Statistiska vienība. Nevis cilvēki. To traģikomiskā veidā apliecina arī LIZDA un IZM stīvēšanās ap procentiem. Arodbiedrība izrēķinājusi, ka varas fiskālo apsvērumu noteiktās spekulācijas traumē skolotāju materiālo stāvokli 56% pašvaldību, bet

IZM – ka «tikai» 35% (pirms tam tika sacīts – 8%). Līdzīgā garā varētu spriedelēt, teiksim, par to, ka 54 bojāgājušie Zolitūdē – tās ir šausmas, bet, ja būtu «tikai» divi, tad – īsti labi tas nav, bet… pieļaujami. Tā teikt: mežu cērt, skaidas lec! Kaut kur dzirdēta attieksme.

Manā uztverē ir tikai viens iemesls, kas pieļauj direktīvu skolotāja atalgojuma samazināšanu. Tā ir paša skolotāja neprofesionāla darbība. Līdzšinējā atalgojuma samazinājums nekādā gadījumā nav saistāms ne ar skolēnu skaitu klasē, ne ar skolas atrašanās vietu, ne ar izmaiņām tā vai cita līmeņa izglītības iestāžu dienas kārtībā. Jo vairāk tāpēc, ka Latvijas skolu sociālais, ekonomiskais un profesionālais stāvoklis ir Latvijas politikas (varas) kvalitātes noteikts. Latvijas vara (tostarp IZM) ir tieši atbildīga par to ainavu, kuru tagad pati izmanto kā iemeslu un attaisnojumu gan skolu optimizācijai, gan direktīvai skolēnu skaita noteikšanai klasē, gan vaimanām par to, ka «nav naudas» saprātīgai un adekvātai skolotāju atalgojuma sistēmas radīšanai.

Sabiedrība savā ziņā ir «centusies» Izglītības ministrijas dēļ nesamērojami vairāk nekā IZM izglītības dēļ. Piecpadsmit gados sabiedrība ir praktiski (!) gādājusi par to, lai IZM būtu reāla iespēja ekonomēt vismaz 40% līdzekļu, kuri pirms tam tika veltīti visu līmeņu izglītībai līdz augstākajai. Jo 2000. gadā Latvijā bija 344 822 skolēni, 2015. gadā – 202 000. Nauda taču seko skolēnam. Vai ne? Vai tad mūsu nedzimušie bērni, mazinot valsts izdevumus savai skološanai, nav šajā ziņā parūpējušies par dzimušajiem?

Iespējams, adekvātas politikas attieksmes trūkuma dēļ arī izglītībā, tāpat kā zinātnē, jau var teikt, ka līmeni tajā uztur nevis politika, nevis (izglītības) sistēma, bet entuziasms. Man šķiet savādi, ka izglītības kvalitātes kontrole un vērtējums netiek saistīti ar valsts procesu kvalitāti. Bet tieši valsts procesu kvalitāte vedina domāt, ka Latvijas izglītības sistēmā nav iekopta mūsdienīga izglītības paradigma. Ja tā būtu, tad varbūt arī skolotājs neliktos proletārietis, kura darbu iespējams vērtēt nevis kā darbu ar cilvēkiem, ar autonomām individualitātēm, bet kā mehānisku manipulāciju summu.

Protams, es te mazliet idealizēju skolotāju. Lai arī neesmu pārliecināts, vai Latvijas izglītības sistēma šodien spēj selekcionēt un apmācīt kaut ko vairāk par «izglītības pakalpojumu sniedzējiem». Tomēr uzskatu, ka konkrētos apstākļos tieši no skolotāja darbības visos līmeņos izšķirošā mērā būs atkarīgs, vai Latvijai izdosies pārvarēt tās problēmas, kuras pastāv valstī un kuras nosaka pati sabiedrība. Arī tāpēc skolotāju atalgojumam jābūt pienācīgam. Vismazākais atalgojums, ko saņem skolotājs, nevar būt zemāks par vidējo algu valstī. Laukos – vairāk (turklāt daudzviet laukos skolotājam šodien jābūt universālākam). Plus kvalifikācijas kategorijas, kas izriet no pieredzes un kompetences. Ar jūtamu, desmitos procentu mērāmu algu pieauguma soli. Plus tas apmaksājamais darbs, ko skolotājs uzņemas pats (atsevišķi projekti, pulciņi, pētniecība…). Plus apmaksātas vismaz regulārās kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas. Utt. Turklāt darba apmaksas sistēmai jābūt tik skaidrai, lai savu atalgojumu spētu izrēķināt katrs (!) skolotājs bez starpnieku palīdzības. Patlaban piedāvātā «formula» man šķiet radīta vienā (birokrātu) pasaulē un uztiepta citai (skolotāju) pasaulei.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.