Vai gribam kļūt daudzkopienu valsts?

Latvijā vienmēr atradīsies kāds (un ne viens vien), kas palīdzēs salstošai Katjas tantei, lai kāda būtu viņas ādas krāsa un alfabēts. Cilvēku attiecības Latvijā ir puslīdz normālas. Pilsoņu (valsts veidotāju) attiecības Latvijā ir kroplas.

Tāpēc Latvijai ir visai lielas izredzes kļūt nevis par divkopienu, bet par daudzkopienu valsti. Proti – laika gaitā piedzīvot vēl vienu vai vairākas valstij kā pienākas nepiesaistītu cilvēku kopas. Un ar savu politiku atkal padarīt tās «ilgspēlējošas».

Tāpēc mani satrauc, ka – tā vietā, lai praktiski instrumentētu iespējamo, ar «bēgļu» plūsmu saistīto perspektīvu, Latvijas oficiālās aprindas pagaidām iztiek ar politkorektu klanīšanos. Aprindas, kurām laika gaitā ļoti paticis tāds «integrācijas» instruments kā «bailes no krieviem» un kuras nav pārlieku centušās atbrīvot no šīm bailēm sabiedrību, tagad ar savu nenoteiktību tikai vairo, es pat teiktu – producē «bailes no musulmaņiem». Paredzamo pabalstu apjoma samazināšana ir tikai kosmētisks, atturošs pasākums. Tā vēl nav politika. Pagaidām man liekas, ka vārdi «humānisms» un «iecietība» varas attieksmē pagaidām izpaužas bezmaz kā vārdu «izlaidība» un «patvaļa» sinonīmi. Jo, vērojot, cik netraucēti šie «bēgļi» klīst pa Eiropu, vērtējot viņiem pievērstos politiķu viedokļus, nereti rodas iespaids, ka šie «bēgļi» ES (un Latvijas?) vadoņu uztverē ir kaut kas līdzīgs sengaidītiem ciemiņiem, kuri tiks izguldināti un paēdināti, bet kuri netiks apgrūtināti pat ar tiem tiesiskajiem, politiskajiem un sociālajiem noteikumiem, kuri ir saistoši katram tās vai citas valsts pilsonim. Proti – valstis baidās (?) definēt, diktēt šai masai striktu to klātbūtnes nosacījumu kopumu.

Tāpēc ir pieļaujams pat tas, ka «bēgļu» masa tiek laista Eiropā kā potenciāls konflikta resurss. Tas var noderēt, piemēram, lai samazinātu nacionālo valstu ambīcijas, lai atslābinātu tradicionālās kultūrsaites, lai nostiprinātu Eiropas vadāmību no tajā dominējošo lielvalstu puses, lai vājinātu Eiropas konkurētspēju tandēmā ESASV… Kā citādi domāt, ja oficiālajā ES vadoņu attieksmē pret šo masu, manuprāt, dominē, maigi izsakoties, naiva pašpaļāvība? Pagaidām neredzu ne mazāko vēlēšanos aizvākt no mūsu apziņas ar šo «bēgļu» masu un tās izvēršanos saistītās bailes. Bet, jo vairāk bailes ies mazumā, jo vairāk mēs sāksim šajā masā saskatīt cilvēkus.

Es lieku vārdu «bēgļi» pēdiņās tāpēc, ka tiem pievērstais «oficiālais viedoklis» nesaskan ar uzskatiem, ko es saņemu no pirmavotiem, no zemēm, ko šie «bēgļi» pamet. Mani paziņas šajās zemēs nekur netaisās mukt, ir karojuši un par vīriešiem «bēgļu» masā izsakās nevis kā par nelaimes putniem, bet kā par gļēvuļiem. Dabiski, ka puikām, kuru stājas dēļ man bija pamats cienīt musulmaņus vēl jaunībā, es uzticos vairāk nekā oficiālajai glancētajai «tolerancei». Kura turklāt gatava pataisīt savu kontinentu par Bābeli, lai tik musulmaņu valstis nekļūtu stipras, spējīgas pašnoteikties un noteikt darba kārtību savā reģionā (Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā…).

Visbeidzot jāatgādina, ka nav 1940. gads. Viss, ko mēs pieredzēsim saistībā ar «bēgļiem», šoreiz būs mūsu (mūsu varas) izvēles, mūsu pašu rīcības kvalitātes noteikts. Iespējams, arī šī kvalitāte mums noderēs savas pilsoniskās apātijas uzbarošanai. Lai arī lietderīgāk būtu iztikt ne tikai ar refleksijām par varas darbiem, bet arī pašiem kļūt un izpausties kā pilsoņiem. Ja vara to nespēj, sākt pašiem modelēt savas tēvijas nākotnes izredzes. Pārstāt definēt savu baiļu pašaizsardzībai pievērstas iedomas un iegribas, bet formulēt to, kas ir reāli izdarāms. Pāriet no iekšējo problēmu noklusēšanas prakses pie galēji atklātas un vispusīgas to iztirzāšanas. Pie publiskas diskusijas, kurā piedalās arī visradikālāko, vispretējāko uzskatu paudēji. Protams, ja mums liekas, ka varam būt šajā diskusijā tikai zaudētāji, ja mums palikusi tikai vara, bet smadzenes pazudušas, tad tas atkrīt. Tad mūsu polemikas līmenis ir nolemts būt tikai propagandas līmenis. Zaudētāju līmenis. Tad nebūs nekāds brīnums, ka pat tie musulmaņi, kas veido šo «bēgļu» straumi, savā (!) vērtību apziņā izrādīsies stiprāki, vitālāki nekā mēs savā (!). Tad «integrācijas» vektors tiešām būs vērsts nevis no mums uz viņiem, bet no viņiem uz mums. Tikai mūsu pilsoniskā vājuma dēļ. Jo nav 1940. gads.