Valdībai jāatkāpjas

© F64

Viens ministrs šurp, otrs ministrs turp – šis «process» nav pelnījis nekādu lielu brēku. Ja tas nāk par labu valsts politikai, ja tas padara efektīvāku izpildvaras darbu – mainiet ministrus, cik uziet. Bet, ja tas bijis ārēju apstākļu, ārēja spiediena noteikts darījums un ja premjerministre bijusi šā darījuma izpildītāja, valdībai ir jāatkāpjas.

Jo tad tā vairs nav poētisku kalkulāciju (ak, mums nav nekā labāka), tā jau ir politiskas samaitātības problēma. Turklāt šī samaitātība nemaz netiek slēpta. Pirmkārt, rīcība attieksmē pret konkrētiem cilvēkiem netiek sabiedrībai kā pienākas profesionāli pamatota. Premjerministre pieņem būtībā autoritāru lēmumu, kāds apstākļos, kamēr pie mums pastāv koalīcijas valdība, šķiet, maigi sakot, nedabisks un pat histērisks. Par satiksmes ministra aizvietotāju tiek deleģēts finanšu ministrs Jānis Reirs, kam bijusi vistiešākā saistība ar darījumā klātesošo finanšu konsultāciju firmu Prudentia. Bez pienācīga pamatojuma tas jau ir savdabīgs cinisms. Jo nav grūti pieņemt, ka tieši Prudentia un nevis valdība soda Anriju Matīsu par grēkiem tās priekšā, bet Jānis Reirs tiek sūtīts uz Satiksmes ministriju «sakārtot lietas» pareizi. Manuprāt, tikpat pavirši, atstājot ļoti daudz vielas šaubām un pārdomām, pagaidām tikušas eksponētas Uģa Magoņa aizturēšanas oficiālās versijas. Man pat liekas, ka Air Baltic, kā satiksmes ministra «aiziešanas» oficiālais pamatarguments arī tad, ja vērtēt tikai amatpersonu publisko izpausmju kopumu un neiedziļināties ne atsevišķu valdības locekļu, ne koalīcijas partiju, ne Prudentia, ne Citadeles pārdošanas, ne investīciju fonda Ripplewood, ne Latvenergo «trīs miljonu» lietas u. c. savstarpējās sasaistes un rīcības agrāko laiku metastāzēs, te ir tikai viens no «spēles» laukumiem. Konkrētajā gadījumā tas tika izmantots primitīvai faktiskā lēmēja – valdības – atbildības reducēšanai uz «malējo».

Otrkārt, šis te oficiālais publiskais fons ir savā argumentācijā tik izļuris un pretrunīgs, tā veidotāji, sākot ar valsts galvām, tik izlaidušies, ka atklājas dziļš grāvis, dubultstandarts acīmredzot taču korporatīvi (nevis valstiski) noskaņotās valdības attieksmē pret tām personām, kuras ir gatavas būt rātnas šo korporatīvo interešu izpildītājas, un tiem, kuri neietilpst «kasetē» vai arī nav gribējuši atbilst «ģenerālajai līnijai», vēlējušies lauzt līgumu ar tās faktiskajiem noteicējiem. Valdībai jāatkāpjas, jo tā izrādījusies vāja attieksmē pret valstisko un savās ārējās izpausmēs devusi priekšroku stilam, kas raksturīgs korporatīviem darījumiem, nevis rīcībai vispārējā labuma dēļ.

Treškārt, mani mazliet, tikai mazliet pārsteidza koalīcijas partiju, to līderu savstarpējie vārgie šļupsti saistībā ar šo incidentu. Piemēram, attiecības starp Solvitu Āboltiņu un Laimdotu Straujumu, ja domāt par politiku, nevis aizvainojumu no tā, ka premjere faktiski «uzmeta» koalīciju, manuprāt, bija kopīga komunikē vērtas. Tā vietā Āboltiņas kundze it kā no malas izteica pieņēmumu, ka darbs varētu tikt uzteikts arī premjerei pašai. Man radās iespaids, ka tās nav pat kolēģu, bet kaut kādu apakšnieku attiecības un faktisko lēmumu par to, gāzt vai negāzt valdību, pieņems nevis Saeima, bet kaut kas cits. Prudentia vai?

Ceturtkārt, atziņa – maini vai nemaini valdību, nekas labāks nav iespējams – ir mīts, kuru mēs (politiķi un mediji) aktīvi uzturam. Jo paši labprāt dancojam partijisko cīņu un varas dalīšanas noteikto stereotipu, pieņēmumu aplokā. Mēs esam sašaurinājuši Saeimas atbildības līmeni līdz valdošās koalīcijas atbildības un atlases priekšstatu līmenim. Mēs akceptējam šo realitāti kā nemaināmu, lai arī kvalitatīvas atlases resursi šīs pieejas ietvaros, kā paši atzīstam, ir izsmelti. Taču – pie mums iekoptais valdības veidošanas paņēmiens ne tuvu nav vienīgais iespējamais. Ja būtu patiesa griba un apņemšanās sastādīt valstsspējīgu valdību, tam nevajadzētu būt pārāk grūtam darbam. Grūtības sagādā valdības veidošana priekš savas varas noturēšanas un valsts politikas pakļaušanas partiju uzturētājiem. Un nez kāpēc mums nepatīk paplašināt uz valdību attiecināto mītu līdz sabiedrības mērogam – nekas labāks nav iespējams, kamēr mēs izturēsimies pret savu (!) valsti un savas (!) valsts varu tā, kā izturamies patlaban.



Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.