Jau kuro gadu mediji pirms 16. marta un 9. maija pilni ar mēsliem. Proti – priekšplānā tur nav vis leģionāru vai Padomju armijas gaitu izklāsts un vērtējums. Priekšplānā nav stāsts par cēloņiem, tostarp mūsdienu cēloņiem, kuru dēļ dažādās sabiedrības grupās tik daudzus gadus pēc kara attiecīgo notikumu uztvere ir dažāda. Par to, kāpēc šī uztvere nekad netaps vienota. Par to, kāpēc nav izdevies panākt, lai dažādas sabiedrības grupas samierinās ar šo dažādo uztveri kā dotumu, kā unikālu pieredzi vai mācību, lai neiesprūstu vēsturē, bet gūtu lielāku sparu pievērsties nākotnei. U.tml.
Nekā nebija – priekšplānā jau kuro gadu saistībā ar šiem notikumiem māžojas ārišķs troksnis, provokācijas, konfrontācijas, atļaušanas–neatļaušanas, tiesu darbi, žogi un kordoni. Priekšplānā nav vis vieni vai otri veterāni, karavīru organizācijas, bet politiski parazīti, kuru pretējie noskaņojumi un dažādie saukļi neizslēdz to, ka tie ir identi savu izpausmju raksturā. Bez pretējā noskaņojuma adeptu klātbūtnes, bez konfrontējoša fona pasākums vieniem un otriem nebūs izdevies. Tie barojas viens no otra. 9. maija parazīti barojas no 16. marta parazītiem. Un otrādi. Leģionāri vai Padomju armijas veterāni tiem tikai nepieciešamā dekorācija. Ja būtu citādi, tad atlikušie karavīri un nevis tos apsēdušās politiskās utis dominētu šajās dienās medijos. Bet no vecajiem karavīriem grūti izspiest atraktivitāti, dinamiku, efektīgu vizualitāti. Tāpēc mediji pievēršas nevis tiem, kam būtu jāizteic viena vai otra notikuma jēga, bet trokšņainajai perifērijai, kura šo jēgu tikai patērē. Redzēt sevi pāris reižu gadā televizorā – tas vietējiem margināliem nacionālistiem un antifašistiem nozīmē attaisnot savas pastāvēšanas jēgu. Jo nodomos, kas nav saistīti ar šādu vai tādu konfrontāciju, tie abi ir politiski nīkuļi. Viņu investīcijas konfrontācijas pārvarēšanā nav nolasāmas. Viņi dod priekšroku sava viedokļa uztiepšanai, nevis pamatošanai un skaidrošanai. Vēsture tiem vajadzīga kā neapglabāts līķis. Labāk lai smird, nevis apglabāta top par vietu, kur atnākt, noņemt cepuri, noliekt galvu un nolikt puķes.
Kopš kara, šķiet, pagājis pietiekami daudz laika, lai jebkuras (jebkuras!) armijas karavīriem (karavīriem!) tiktu ļauts netraucētiem pieminēt kritušos cīņu biedrus un nolikt ziedus, kur tie grib to darīt. Un, ja tie grib dziedāt, – tad dziedāt, ja iedzert, – tad iedzert, ja dejot, – tad dejot tā, kā tie paraduši darīt un kā tiem labi. Lai kādi tiem šķistu ienaidnieki, apņirgt tos ir zemiski. Turklāt pēdējo gadu izpausmju un attieksmju patoss liecina, ka jaunākām paaudzēm labpatīk tieši karavīrus un nevis politiķus izbīdīt par galvenajiem vaininiekiem vēsturisko situāciju un to nejēdzības noteikšanā. Iznāk, ka karavīri un nevis politiķi tām ir galvenie vainīgie arī šo vēstures notikumu negatīvo seku pēctecības nodrošināšanā miera laikā. Protams, bijušie politiķi nerādās publiski ar puķēm. Taču pamatā tie nav nolikuši savējās, bet citu galvas. Arī tas atšķir karavīrus no politiķiem. Un arī jaunākām politiķu paaudzēm te arvien šķiet parocīgāk upurēt (sociāli, ekonomiski, arī militāri...) citu galvas. Nevis savējās. Varbūt izteiktā vēlme redzēt "politiķa pienākumu" realitātē krietni aiz "pilsoņa pienākuma" vai "karavīra pienākuma" arī ir viens no iemesliem politiskai vēstures aktualizācijai tagadnē. Jo tagadni taisa politiķi "bez vēstures". Tiem izdevīgi aktualizēt cīņas laukumus un upurus, kuru cēlonis šie tagadnes politiķi nav bijuši. Tiem izdevīgi kādu daļu savas bezvēstures nosegt ar citu paaudžu vēsturi.
Šogad Rīgas dome ar saviem kārtējiem aizliegumiem atkal piešķīra pamatīgu porciju adrenalīna 16. marta un 9. maija perifērijai. Turklāt atsaucoties uz draudiem, kurus Iekšlietu ministrija neapstiprināja. Lai arī nav ne Rīgas domes, ne ar kāda cita ziņā aizliegt sabiedriskus pasākumus, kuri kā tādi draudus nerada. Rīgas domes ziņā ir saskaņot un izkārtot pieteiktos pasākumus telpā un laikā tā, lai tie cits citam netraucē. Bet tieši to ne pašvaldība, ne policija savādā kārtā gadu no gada nespēj. Nespēj nodrošināt viena vai otra pasākuma netraucētu norisi. Varbūt negrib. Varbūt arī pašvaldībai un policijai tāpat kā ap šiem pasākumiem aplipušajiem politiskajiem parazītiem šķiet, ka viss sāls ir tieši konfrontācijā.
Domājams, ka Rīgas dome būs konsekventa un līdzīgi rīkosies arī pirms 9. maija. Pretējā gadījumā tās pieejā būs skaidri redzams dubultstandarts un tā uzstāsies kā, teiksim, sociālpolitisku pretrunu, dažādu ļaužu grupu savstarpējas neiecietības provocētāja. Ja Rīgas domei ir īpašas simpātijas vai īpaša nepatika pret kādu pasākumu, arī tad nevajag liekuļot ar drošību, bet skaidri pamatot savu oficiālo politisko pozīciju.