Valsti gribēt un mīlēt

© F64

Esmu dzirdējis gana daudzus sakām, ka valsti mīlēt nav iespējams. To varot tikai cienīt. Dažus esmu dzirdējis apgalvojam pat to, ka valsts mīlestība ir sabiedrībai bīstama patoloģija, kura piemīt tiem, no kuriem varai viegli lipināt savus monstrus.

Jā, lai cik laba valsts, tā saucamais varas faktors kā svarīga tās daļa allaž liek būt uzmanīgam. Bet es negribu ļaut varai savā apziņā aizņemt visu, ko sauc par valsti. Varbūt impērijās vai totalitārās iekārtās valsts mīlestība raksturo vien šo režīmu fanātiķus. Bet ij tad pārējiem mīlēšanai atliek dzimtene, zeme, kuru apdzīvo tava tauta.

Taču - ja runāt par tādām valstīm kā Latvija, šāda retorika man šķiet vien spekulāciju un liekulības vērta. Protams, neviens mūs nepiespiedīs mīlēt, ko nemīlam. Tostarp Latvija manā izpratnē ir valsts, kurā demokrātijas patlaban pilnīgi pietiek, lai katrs tās pilsonis publiski apliecinātu sevi kā pilsonis pēc būtības. Valsts iekārtas gulta ir mīlestībai pietiekami plata. Cita lieta, ja tev, pilsonim, negribas.

Jā, iespējams, ka kopš neatkarības atgūšanas vēl nav pagājis pietiekami daudz laika, lai mūsu pašapziņa pieaugtu līdz pārliecinošai spējai izpausties kā kolektīvam pilsoņu kopuma, kā tautas projektam. Jā, iespējams, ka mēs joprojām neesam pilnībā tikuši vaļā no vēlmes «sakralizēt» politisko varu. Jā, iespējams, ka mums šajā laikā nav bijis līderu, kuri spētu mūs pārliecināt par to, ka tiešām runā uz mums un rīkojas mūsu mātes - mātes Latvijas vārdā.

Un tomēr - lai kā būtu, ir noteikts, ka Latvijā valsts, varas centrā nav Saeima, nav valdība. Ir noteikts, ka Latvijas varas centrā ir cilvēks, tauta. Bet, ja, pastāvot pietiekamam demokrātijas līmenim, mēs pieļaujam ko citu, tad pamatā mēs to darām sava pilsoniskā inertuma, sava komforta un individuālisma dēļ. Jo, lai kā būtu, mēs katrs esam atbildīgi par šo valsti kopš tā brīža, kad saņemam savas pilsoniskās pilngadības apliecības - savas Latvijas pilsoņa pases. Neatkarīgi no tā, vai saņēmām arī šai atbildībai pienācīgu izglītību, neatkarīgi no savas un savu vecāku rocības, neatkarīgi no darba, ko darām, un neatkarīgi arī no tā, esam vai neesam audzināti patriotiskā garā. Mēs esam pilsoņi. Savas mātes bērni. Drīz viņai būs simts. Un, ja mēs pamatā būtu bijuši tikai skrūvītes, kuras mīl, ko tām liek, bez dzīvas mīlestības, tā nez vai būtu.

Neviena valsts laikam nevar teikt, ka tai tipiski vien diži darbi. Droši vien katras valsts vēsturē ir kādas lappuses, ko tai gribētos izplēst. Reizēm es domāju, ka mūsu vēsturē tie varētu būt deviņdesmitie gadi. Jo tad mēs, pamatā mana paaudze, nolikām (es tā uzskatu) varas dabūšanu augstāk par valsts, par tautas savākšanu, par savas mātes kopšanu. Un pagaidām vēl neesam no šīs «prioritātes» konsekventi atteikušies. Ne varas, bet - galvenais - arī ne pilsoņu kopuma līmenī. Mums labprāt gribētos mīlēt bagātu Latviju pagātnē vai citur kur, bet ne to, kāda tā ir šodien un tepat. Savu pieķeršanos veiksmes zemēm un veiksmes stāstiem mēs esam apliecinājuši pilnā mērā. Ko tas līdzējis mūsu mīlestībai, darbīgai mīlestībai, kādai mūs pilnvaro mūsu pilsoņu pases, šajā zemē? Vai mēs uzturam savus sabiedriskos institūtus (ne partijas) tik stiprus, lai tie no savas (sabiedrības) puses novērstu plaisu starp varu un sabiedrību? Vai mūsu politiskās, varas partijas pārstāv sabiedrību, pietiekami aptverošu tās politisko uzskatu spektru tā, lai dabūtu šo plaisu ciet no savas (varas) puses? Vai tad tie nav darbi, kas apliecinātu mīlestību? Mutes kulstīšana pati par sevi vēl nav nekāds mīlestības apliecinājums. Un atbildei te, šajā reizē neder aizsegties un attaisnoties ar varas attieksmi. Jo jautājums te ir - Latvijas pilsoņa pase man ir, bet vai esmu bijis pilsonis?

Vienpadsmitajā novembrī es Ādažu militārajā bāzē piedalījos tēlnieka Kristapa Strauta veidotā pieminekļa mūsdienu misijās kritušajiem Latvijas karavīriem atklāšanā. Katram no septiņiem bojā gājušajiem puišiem tika parādīts militārs gods. Domāju, ka tur tika godināta viņu mīlestība. Lai arī viņi paši par to varbūt netika runājuši ne vārda.

Pamatu, mūsu mīlestības un patriotisma pamatu uztur ne jau svētku patriotisms, kas gan ir redzamāks, emocionālāks un allaž pucējas ar valsts simboliem… To uztur tie cilvēki, kas, līdzīgi minētajiem karavīriem, lietišķi aizņemti ar savu pienākumu pret māti, bērniem, nākotni ikdienā. No sētnieka līdz akadēmiķim. No visparastākā līdz cildenajam. Tas arī ir vispatiesākais un visgodīgākais mīlestības apliecinājums savai valstij.



Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.