Galma dokuments
Divdesmit trešajā novembrī tika publicēts Valsts prezidenta šā gada aprīlī iniciētās ekspertu grupas saliedētības politikas ziņojums. Saturīgs, taču – galma dokuments. Autori konstatējuši, ka de facto saliedētība Latvijas sabiedrībā vēl nav sasniegta. Saprātīgi definēti daudzi risināmie jautājumi. Taču ziņojuma autori, manuprāt, izvairījušies no perfektas un profesionālas konstatācijas (saliedētība nav notikusi) cēloņu definēšanas.
Tā kā vismaz trīs no pieciem (Liesma Ose, Olga Proskurova, Romāns Alijevs, Deniss Hanovs, Mārtiņš Kaprāns) ziņojuma autoriem šā vai tā saucami par pedadogiem, saistīti ar dažādām, dažādu līmeņu skolām, es sāku ziņojumā just respektu pret Saeimas nupat pieņemtajiem «lojalitātes grozījumiem». Jo es konstatācijas pamatcēloni saskatu nevis nacionālo, etnisko grupu uzvedībā, nevis Krievijas propagandā, bet neadekvātā valsts politikā. Bez tās principiālas, sistēmiskas aiztikšanas skaidru (ne)saliedētības bildi nedabūt. Un būs pavisam stulbi, ja mana vieglā ironija šeit izrādīsies nopietni ņemama.
Turklāt - nav runa tikai par saliedētības trūkumu starp dažādām nacionālām grupām. Daži cilvēki jau pamanījuši un pamatoti aizrādījuši autoriem, ka tiem salīdzinoši sekundāra šķitusi materiālā nevienlīdzība, sociālā nevienlīdzība kā saliedētības vai sabiedrības izjukšanas (jaunās emigrācijas) faktors. Tāpat - nez vai kvantums, daudzums allaž sniedz iespēju pilnīgi vērtēt kaut vai konfesiju vidē notiekošos procesus. Minēts gan, ka Latvijā dzīvo 35 reģistrētu reliģisko organizāciju locekļi un vairāk nekā pusotrs miljons (2014. gada dati) tiek uzskatīti par piederīgiem kādai reliģijai. Taču nosauktas tikai trīs lielākās konfesijas: luterāņi, katoļi, pareizticīgie. Kritērijs esot bijis - ne mazāk par desmit tūkstošiem. Bet, piemēram, vecticībnieku Latvijā ir krietni vairāk nekā desmit tūkstoši. Bet, ja arī nebūtu, viņu vēsturiskā loma tieši sabiedrības, starpnāciju saliedētības uzturēšanā ir vismaz (!) tikpat nozīmīga kā pareizticīgo devums.
Es runāju par šo ziņojumu ar Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētāju Rafi Haradžanjanu. Neatkārtošu viņa sacīto, bet arī man tāpat kā viņam dažas ziņojuma atziņas šķiet ideālistiskas, dažas mulsina. Par mulsinošajām (ne visām) es jau izteicos. Par ideālistiskām es saucu tās, kur pretī piedāvātiem jēdzīgiem risinājumiem es diemžēl nesaskatu reālu politisku gribu. Piemēram, līdzīgi Rafi, es gribu uzsvērt - nevar būt, ka, no vienas puses, ziņojumā tiek rakstīts, ka mazākumtautības ir Latvijas tautas daļa («Latvijas valstiskumu veido Latvijas tauta, kurā vēsturiski iekļāvušās mazākumtautības»), bet, no otras, praksē ignorēt vai aizstāt ar sava, vienpusīga viedokļa uztiepšanu pat ekspertu grupas definētos saliedētības politiku veicinošos pamatprincipus (dažādības atzīšana, kultūru dialogs, divvirzienu politika, iekļaušana un efektīva līdzdalība,…). Mazākumtautību kultūras nav «mazāko brāļu» kultūras. Rafi prātīgi saka - ar uztiepšanu nekāda saliedētība un integrācija nesanāks.
Priekš manis ziņojumā piedāvātajiem, lielā skaitā nebūt ne pavirši noteiktajiem risināmajiem jautājumiem trūkst konkrētas adresācijas. Es pat teiktu, ka eksperti dažviet centušies varas vainas pārlikt uz sabiedrību. Piemēram, konstatācija, ka «politisko partiju sistēma ir etniski segregēta un nosacīti «latviskās» partijas par maz uzrunā vai pat nemaz neuzrunā mazākumtautības», neizriet vis tik daudz no dažādu sabiedrības slāņu, etnisko kopienu atšķirīgajiem priekšstatiem par to, kādā valstī viņi vēlas dzīvot, cik no pašu partiju pozicionēšanās.
Jā, ziņojumā ir konstatēta Latvijas politiskās elites vairākuma neieinteresētība minoritāšu jautājumu risināšanā, neuzticēšanās minoritātēm, nevēlēšanās iesaistīties ilgstošā dialogā ar tām. Taču man būtu gribējies, lai šī konstatācija izriet no krietni precīzāka un dziļāka varas, sabiedrības, dažādu etnisko vai sociālo grupu noskaņojumu, rīcības, uzvedības novērtējuma. Un ne jau romi ir galvenais traucēklis Latvijas sabiedrības saliedētībai. Ja šajā ziņojumā jāizceļ romu problēmas, kurām, manā uztverē, vajadzēja būt sen atrisinātām, tad tā man ir tikai vēl viena liecība varas nevīžībai attieksmē pret Latvijas tautām. Taču, lai vai kā, galvenā sabiedrības saliedētības problēma ir latviešu - krievvalodīgo attiecības. Manuprāt, eksperti tām savā ziņojumā nobraukuši pa virsu, bijuši politkorekti. Tāpēc arī saku - galma dokuments.