Mums nav visu sabiedrību vienojošu mediju
Saistībā ar SKDS un Neatkarīgās veiktajā aptaujā konstatēto iedzīvotāju uzticības kritumu medijiem mani vairāk uztrauc iedzīvotāji. Nevis mediji. Protams, protams, cilvēku uzticība ir tas sociālais kapitāls, kurš ļauj medijiem dēvēties par ceturto varu. Bet, ja šī ceturtā vara tiecas kļūt pašpietiekama, proti, ja tā savas darbības kopumā tiecas būt visai izsmeļoša pilsoniskās sabiedrības aizvietotāja, rodas jautājums – kur tad palikusi pati pilsoniskā sabiedrība?
Kur ir tas cilvēku kopums, kurš vienīgais varot uzturēt reālu idejiski politisku mediju plurālismu? Kura spēks esot nozīmīgāks pat par preses brīvību, jo, ja kas, tas izpaužoties kā pretsvars mēģinājumiem izskaust no sabiedriskā diskursa opozīcijas vai alternatīvas idejas, marginalizēt vai novākt medijus, kur tās paustas. Un, ja summārā uzticība medijiem (sk. aptauju) tomēr ir augstāka nekā partijām, arodbiedrībām, sabiedriskajām organizācijām, tad par kādiem iedzīvotājiem mēs runājam? Tā gluži es gan vēl neuzskatu, taču teikt man gribētos, ka - par politiski inertu, sociāli vienaldzīgu un sabiedriski pasīvu masu. Tā ir pieļāvusi, ka medijiem sabiedrība ir patērētājs, nevis noteicošais to satura avots. Manā uztverē noteicošais mediju satura avots patlaban ir politika. «Aprindas». Bet no tā, starp citu, izriet, ka uzticēšanos medijiem Latvijā, ja arī nenosaka, tad būtiski ietekmē politiskā režīma kvalitāte un adekvātums.
Turklāt sabiedriskās domas pētījumos dažādās valstīs līdzīgi secināts, ka tikai ceturtajai daļai iedzīvotāju ir racionāla attieksme pret politiku. Vairāk nekā pusei tā ir mitoloģizēta. Tas traucē saprātīgu, apzinātu vērtējumu. Es pat teiktu, ka Latvijas mediji šo mitoloģizāciju kultivē. Un ASV konstatēts, ka tikai desmitā daļa adekvāti uztver TV informatīvās programmas saturu un ziņotā nozīmi. Utt.
Un, protams, ir taisnība, ka paši mediji diezgan pūlējušies, lai tiem nevarētu pārmest pārliekas rūpes par sabiedrības uzticību. Komentāra apjoms man ļauj tikai nosaukt (bez skaidrojuma) vien nedaudzus no tiem uzticības krituma iemesliem, kurus es uzskatu par svarīgiem un... reāli labojamiem.
Reāls idejiska, politikas un kultūras plurālisma deficīts. Demokrātiska diskusija medijos ir deficīts. Visi, kas demokrātiju, valsti, varu... saprot savādāk, tiek nolikti pie vietas nevis ar galvu, bet ar izolāciju no sabiedriskās publiskās telpas. Var teikt, ka mums nav visu (!) sabiedrību reāli vienojošu mediju. Arī sabiedrisko. Ziņu negatīvisms TV un radio netop kompensēts ar nešablonizētu saturu, ar humanitāti, bet ar banalitāti. Tiek piedāvāta nevis izeja vai stiprinājums, bet izklaide kā bēgšana no īstenības. Saturs tiek pielāgots pērkamībai, nevis apjēgai, skaidrošanai, zināšanai. Atgādināšu, ka jau Oskars Vailds izteicās par to, ka uz tirgu orientēta prese apliecina Darvina principu - izdzīvo primitīvākie. Informatīvās darbības globalizācija tiek atzīta, taču lāgā netiek pamanīts, ka transnacionālais saturs medijos bieži vien būtu saucams par kultūras surogātu. Sabiedriskais mediju sektors Latvijā, manuprāt, netiecas kompensēt komercmedijiem piemītošās kaites. PR un žurnālistikas hibridizācija. Mediju brīvprātīgā atkarība no oficiālajiem informācijas avotiem. Monotonitātes un sensāciju kāres pastiprināšanās. Mediju asocializācija. Mediju līdzdalība «krīzes apziņas» veidošanā, producējot riska, draudu, baiļu, nemiera, pesimisma... noskaņojumus bezalternatīvā režīmā. Pilsoņu nespēja ietekmēt reālos politiskos procesus. Politiskā un sociālā apātija. Medijiem nav ko likt pretī cinisma un vienaldzības pieaugumam sabiedrībā. Utt.
Skaidrs, ka tradicionālo mediju monopols ir beidzies. Sociālie tīkli nav tikai mārketinga instruments. Tā ir komplicēta komunikācijas telpa, kurā var pastāvēt arī nepārtraukts dialogs. Sociālie tīkli nav «periodizēti» ne pa mēnešiem, ne dienām, ne stundām. Tajos var ielikties momentā. Tie paši kļūst par informācijas aģentūrām, baro medijus. Dažam blogerim ir vairāk sekotāju nekā dažam periodiskam izdevumam vai TV pārraidei. Utt. Taču mani kā izbijušu tehnokrātu šīs tehnoloģijas nebaida. Kas tad cits tās galu galā ir? Es netaisos tās fetišizēt. Jā, to ietekme ir ļoti būtiska. Kā bija lidmašīnām vai vēl kam. Jā, mainīsies sociālās lomas. Bet, runājot par mediju telpu, man tas liecina nevis par iznīcinošu galu, bet tikai par to, ka par sava formāta pastāvēšanu jādomā ar galvu.