Pareizā virzienā – kurp īsti?

Saeimas publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāti, satikušies ar ierēdņiem, kuri atbild par pārvaldes reformu, esot jutušies kā pabaroti ar medusmaizi un bonbonkām.

"Šodien pārliecinājos, ka medijos tiražētais viedoklis, ka nekāda reforma un samazināšana nav notikusi, patiesībā ir absolūti meli. Viss ir noticis tieši tā, kā tam jānotiek. Esam gājuši pareizā virzienā," priecājies Jānis Lagzdiņš.

Man gan jāteic Jānim un cienījamai publikai, ka turpināšu melot. Mehāniska samazināšana varbūt ir notikusi, bet par to, vai būtu notikusi reforma (komplekss pasākumu kopums, kas nodrošina ne tikai fiskālu ekonomiju, bet sabiedrībā jūtamu, kvalitatīvāku sistēmas darbu), man nav informācijas, un es šo informāciju nespēju atrast ne medijos, ne ministriju, ne valdības mājas lapās. Tātad – vai nu Valsts kanceleja slēpj savus labos darbus, vai bāž cienījamai publikai ausīs bietes. Kas man vajadzīgs, lai es nemelotu?

Pirmām kārtām attiecību skaidrība starp reformatoriem un sabiedrību. Katram saprotams pamatojums, ka veiktie un uzsāktie darbi atrodas saskaņā ar valsts pārvaldes misiju un jēgu – kalpo sabiedrībai; atvieglo tās komunikāciju ar varu; aizvāc ierēdni aiz likuma un informācijas, nevis uztur to pa vidu starp likumu un cilvēku; samazina cilvēku izdevumus, komunicējot ar valsti; nosaka konkrētu atbildību par pārvaldes bezrezultativitāti; amatpersonu ienākumus samēro ar sabiedrības dzīves līmeni; izslēdz otkatu sistēmu; nošauj par korupciju un valsts izmantošanu utt., u.tml. Kas tā vietā ir publiski redzams? Blefs. Šo blefu lieliski atklāj Neo, un te nekas vairs nebūtu jāsaka. Ar viņa atklāsmēm diezgan, lai teiktu, ka sistēma netiek uzlabota, ka netiek kvalitatīvi mainīta tās motivācija un attieksme pret savu pienākumu. Sistēma tiek vienkārši iztīrīta no tiem darbniekiem, kas nav tai būtiski. Tādā garā vēl ciniskāk atklājas pārvaldes augstāko ešelonu vēlme parazitēt. Proti, pārkraut savās kabatās nodokļu maksātāju naudu neatbilstoši padarītā darba rezultātam. Latvijā šajā līmenī maksā par amatu, nevis par darbu. Vēl, piemēram, katram redzams, ka virkne aģentūru gan skaitās likvidētas, bet sazin kāpēc saglabāta virkne pārvaldes struktūrā absolūti lieku starpniekkantoru Labklājības, Veselības, Iekšlietu… ministriju paspārnē. To attiecības var būt pastarpinātas, ministrijas var pat lepni stāstīt, ka te notikusi funkciju deleģēšana citiem sektoriem. Taču lielākajā daļā runa te nav vis par funkcijām, bet par naudas noturēšanu ministrijas korporatīvo interešu ietvaros.

Otrām kārtām ticis samērā pamatoti definēts, ka valstī pastāv aptveroša, sistēmiska krīze. Tātad pārvaldes reformai it kā jānovērš iekšējie krīzes cēloņi savā lauciņā un turklāt jāīsteno tā kopsakarā ar ekonomiskās, politiskās, sociālās, morālās, uzticības krīzes pārvarēšanas pasākumiem. Kur, lai nemelotu, es varu redzēt šā pasākumu kompleksa pamatojumu un atbildīgi fiksēta rezultāta, pie kā šai reformai jānoved, parametrus? Kur galu galā var redzēt to pārvaldes kopainu, pie kuras jānoved strukturālajām reformām? Šo reformu efektivitātes kompleksu, nevis vien fiskālu, pamatojumu? Spriežot pēc tā, ka valdība joprojām grābstās ap ministriju skaitu, iegribu un politikas konjunktūras apsvērumu vadīta, šādas kopainas varai vai nu nav, vai arī tā, kā parasts, ir reālos apstākļos praktiski nelietojama. Var jau čalot par to, ka rehabilitācijas pasākumi deleģēti tiem, sportistu selekcija vēl kam… un tādā garā piebāzt ļaužu smadzenes ar vati. Pie kā vērsties, lai apjaustu, ka šo, iespējams, lietderīgo un vēl citu pasākumu kopums ir garantija tam, ka valsts tiks beidzot iedarbināta par labu visas sabiedrības ceļam uz labklājību? Ja vara šādas garantijas nespēj dot, tad tā tikai imitē darbību, spēj rīkoties vien fragmentāri, lineāri un nav savā vietā.

Treškārt, kādā publiski visiem pieejamā vietā var atrast kvalificētu, profesionālu pamatojumu tiem skaitļiem, kas tiek publiski atskaņoti? Piemēram, kā konkrēti "no funkciju deleģēšanas, pārtraukšanas vai samazināšanas" it kā ietaupītie 700 miljoni tikuši vai grasās tikt integrēti kopējā samazinājumu ainā, kā tie atvieglojuši vai atvieglos samazinājumu slogu, kas gūlis vai var gult uz valsts sektorā strādājošo, pensionāru dzīvēm? Ko ekonomijas aspektā nozīmē 1145 amata vietu samazinājums centrālajā aparātā? Tīro ekonomiju? Proti, to, ka pārvaldei tiek noņemti liekie tauki, slānis, kas to bezmērā uzpūtis. Atlaisti cilvēki, kas bijuši bremzes, un viņu dēļ nevienam kantorī tagad nav jādzer kafija par diviem? Vai arī – kā palielinājusies ekspluatācijas pakāpe tajā pašā centrālajā aparātā, kādu iespaidu tas atstājis uz efektivitāti (proti, ekonomiju pēc būtības). Vai arī – notiek vienkārši centrāla plātīšanās ar ekonomiju, jo maksājumi un pienākumi lielā mērā pārkrauti uz citiem maksātājiem. Kā to veikli darījušas Izglītības un Veselības ministrija, pārliekot savas problēmas uz pašvaldībām vai pacientiem. Utt., u.tml. Kāda ir summārā (pārvaldes, iedzīvotāju, nozaru vadības…) šo manipulāciju radītā ekonomija? Tas ir tikai vispārīgākais un virspusējākais, ko man it kā vajadzētu zināt, lai nemuļķotu cilvēkus.