Ja krievi būs banknotes, Vienotība būs vienotība

Kā tāda Vienotības vēlme kolektivizēt "nacionālos spēkus" ir atzīstama. Bet nav labi, ja šo politiski pievilcīgo ideju nosaka nevis nacionāls mērķis, bet kolektivizētāju pašmērķi un kalkulācijas.

Ja Vienotība šīs idejas labad būtu centusies pēc būtības un tās vārdā jau sākotnēji iztikusi bez pašu "nacionālo spēku" šķirošanas, tad varētu domāt, ka beidzot kāds politisks veidojums grib pievērsties, ja ne tautai, tad vismaz nacionālajai idejai kā politikas praksei. Taču sākotnēji Vienotība acīmredzot cerēja, ka dabūs teikšanu Saeimā tikai ar vienotības imitāciju pat nacionālajā spārnā. Aizvilks latviešus pie urnām ar izmazgātām un salāpītām prievītēm. Taču īstenība liecināja, ka puskoka lēcēji nevar lāgā cerēt pat uz dominējošās, kur nu vēl vairākumu dabūjušās partijas lomu. Turklāt – ne Visu Latvijai! un pat ne TB/LNNK vēl (vai jau) neliekas tiktāl autsaideri, kā acīmredzot vēlējās Vienotības autori. Tie arvien ir vērā ņemami Vienotības konkurenti. Mēģinādama spekulatīvi "modernizēt" nacionālo, Vienotība ir sevi pārvērtējusi. Vai pat izgāzusi.

Manā uztverē Vienotība pašlaik pastāv kā visai mehāniski, nevis integratīvi sabīdītu uzskatu un interešu maisījums. Turklāt tās līderi un runasvīri acīmredzot pārāk nedomā nopakaļ tam, ko paši teic. Varbūt tāpēc nacionālai valstij pievērstā Vienotības retorika nesakļaujas ar mūsdienīgam rietumnieciskumam veltītām frāzēm; piedāvātās ekonomiskās politikas fragmenti slikti korelē ar atskaņotajiem sociālās politikas fragmentiem; oponējot nacionālo spēku principiālas vienotības uzskatam, tiek sacīts, ka, lūk, ASV vēstniecība neiesakot ņemt pulkā tos un šitos.... Vārdu sakot, Vienotība manā izpratnē nav spējusi novest sevi līdz skaidrai uzskatu konsekvencei pat pašas atskaņoto mantru (Rietumu kurss, nacionāla valsts, tiesiskums, nekādu oligarhu...). Ja Vienotība, kā uzskata kolēģis Māris (Krautmanis), ir kolhozs, tad tam trūkst kārtīga priekšsēdētāja un partijas sekretāra. Ir trīs vai vairāki brigadieri, kuru uzskati par augu seku un ganāmpulka selekciju joprojām nav vienoti.

Varbūt tāpēc Sandrai Kalnietei nekas cits neatliek, kā vēstīt, ka Vienotībai vēlēšanās galvenais būs nevis cīņa par idejām "uz saulaino tāli" garā, bet iekšējais ienaidnieks. Saskaņas centrs. Proti – paziņot, ka Vienotība "citas politikas" vietā tomēr grasās dot priekšroku veciem āžiem (bailēm, krieviem, partijiskai sabiedrības skaldīšanai kā vēlēšanu resursam), bet pati vienotība šā vārda plašā nozīmē tai ir visai separāta lieta. Jo šim separātismam vairāk sakara ar politisko bikšu krāsu, nekā morālo stāju, godu un valstsspēju. Divdesmit gadu kopš neatkarības atjaunošanas, bet brīvas valsts vēlētāji, pat no vienotāju puses, top joprojām aicināti izvēlēties, domājot "savējo" un "svešo" kategorijās. Jājautā – kāpēc īsti iekšējais ienaidnieks un tā bestiarizācija ir Vienotībā ietilpstošo varas partiju cīņas sauklis, ja šīm partijām, to līderiem neviens šajos gados nav īpaši traucējis līdz ar koalīcijas partneriem būt savā politikā konsekventiem, lai tiktu no "svešajiem" vaļā vai nu to adaptācijas, vai padzīšanas ceļā? Kas tad īsti ir Vienotības "cita politika"?

Turklāt, kā melš vietējie un Krievijas avoti, – ja krievi būtu banknotes, tad Vienotība gan iestātos par pilnīgu sabiedrības saskaņu. Jo šajos avotos nosauktos iespējamos Vienotības naudas devējus grūti dēvēt par tās ideju līdziniekiem. Ja ticēt tam, ko Vienotība sauc par saviem pretiniekiem, tie drīzāk liekami Vienotības apkarojamo pulciņā. Tātad, ja Saskaņas centra biedri pēc noteikta kursa spēs konvertēties latos, rubļos vai dolāros, viņus noteikti uzņems Vienotībā.

Te ir runa par Vienotību, nevis to, ka citas partijas būtu labākas vai sliktākas. Pagaidām tās visas bez izņēmuma tuvina savus priekšvēlēšanu piedāvājumus necieņai pret sabiedrību. Proti – nevienai (!) no tām nav piedāvājuma, kas apliecinātu Latvijas sabiedrību kā politiskās apziņas līmenī pastāvošu cilvēku kopumu. Šīs partijas un to apvienības a priori pieņēmušas, ka vēlēšanu iznākumu pamatā noteiks cilvēku masa pirmspolitiskās apziņas līmenī. Proti – kandidātu politiskā kvalifikācija un atbilstība valsts darbam, veicot izvēli, šai masai būs sekundāri. Izvēli galvenokārt noteiks stereotipi, frizūras, simpātijas, atsevišķi izteikumi, žesti, izskats, amats partijā, partijas tuvība varai, naudas izrādīšana reklāmā vai vēl kā citādi... Acīmredzot tāpēc partijas priekšvēlēšanu cīņai pagaidām pieteikušas vien trīs spēkus – naudu, populismu un krievus. Un trīs idejas – populismu, naudu un krievus.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.