Lai aptveroši un kvalificēti spriestu par valsts pārvaldes efektivitāti, manā uztverē pilnīgi pietiek ar godprātīgi sastādītām Statistikas pārvaldes gadagrāmatām. Laika gaitā salīdzināta datu dinamika dod visai labu priekšstatu par varas institūtu valstsspēju.
Ja nav pārliecības par to, ka šīs gadagrāmatas veidotas pietiekami godprātīgi, var pielikt klāt oficiālos, speciālos ziņojumus un atskaites. Bet, ja oficiālo datu vērtējumam pielikt klāt vēl šīs politikas valkātāju vērtējumu, tad katram varētu būt skaidri redzams, ka varas resori, sākot ar policiju un beidzot ar izglītību, ir nolaisti un izlaisti. Ja turklāt žurnālisti pamatā uzturētos ne tajā galā, kur ministri saka kvēlas runas, kā šie "cīnījušies" par savā ziņā esošo ļaužu komfortu, bet tajā galā, kur jābūt redzamam politikas sabiedriskajam un valstiskajam rezultātam, kur šim komfortam jākonvertējas reālā atbildībā par to, lai šis rezultāts ir pozitīvs, tad būtu skaidrs, ka zemā sabiedrības uzticība varas institūtiem ir pilnīgi pamatota.
Iepriekšējo rindkopu radīja uzskats, ka Saeimas debates par neuzticības izteikšanu iekšlietu ministrei bija trulas. Ij no vienas, ij no otras puses. Ij Mūrnieces aizstāvji, ij oponenti, ij viņa pati (sk. apollo.lv, 20.05.2010.) nopūlējās ne jau ap lietas būtību, bet ap savām partijiskām pozām vai resorisko "patriotismu". Nezinu, vai oficiālais iemesls neuzticības rosināšanai šajā gadījumā bija pietiekami nozīmīgs. Droši vien, ka mūsu politiskās kultūras līmenim – nē. Manuprāt, slikti, ja ministra gāšanas iemesli izriet ne tik daudz no lietas būtības, cik no sabiedriskās uzmanības, kas pievērsta šai lietai. Tā tad man šķiet tikai spekulācija – ne vairāk kā savu partijisko teritoriju iezīmēšana caur stumdīšanos Saeimā. Kāpēc tad netiek prasīta arī to ministru demisija, kuru muižās pēdējā laikā atklājušās nekārtības ar valsts iepirkumu, kuri manipulējuši ar savu darbinieku ienākumu līmeni pretēji valdības publiskajai nostājai, kuri tiražējuši bezatbildīgas ekonomikas atveseļošanās prognozes...?
Lai kā – Saeima kārtējo reizi neizmantoja izdevību parādīt, ka ir sapratusi – esošā politikas kvalitāte sabiedrībai ir līdz kaklam! Gluži otrādi – Saeima kārtējo reizi parādīja, ka nav to sapratusi. Īpaši laba liecība tam ir ideja piešķirt nodokļu atlaides tiem, kas ziedo partijām. Ne tiem, kas krīzes laikā palīdz grūtdieņiem, skolām, kultūrai, kas, rēķinoties ar vispārējo, ne tikai savas peļņas situāciju, dod darbu, bet tiem, kas ir vainīgi pie šīs vispārējās situācijas. Nopelniet ar valsts politiku to, lai jums dod naudu, nevis ubagojiet, izmantojot varas dotās iespējas dalīt atlaides arī savā labā. Būs adekvāta politika, būs partijām nauda. Bez atlaidēm!
Mūrniece uzskata, ka publiskajā telpā sakarā ar Neo lietu "sadūrās likums un sabiedrības intereses". Pirmkārt, jautri lasīt, kā ministres paustais policijas darbības pamatojums svārstās nopakaļ publiskās konjunktūras izmaiņām. Ilze Nagla nu jau tiek no ministres pieņēmuma formā kvalificēta kā "iespējamā līdzdalībniece noziegumā". Drausmīga sieviete, kas par varītēm jāaptur, pirms noslēpj pēdas un iznīcina pierādījumus. Varbūt man tagad sākt uzskaitīt tos publiski zināmos gadījumus, kad līdzdalībniekiem ļauts pazust; ļauts pārrakstīt apšaubāmas izcelsmes mantu radiniekiem; kad sazin kā pazuduši pierādījumi; kad lieta sadalīta vairākās, lai beigās izkustu; kad zeku lietas šūtas baltiem diegiem (par pēdējo pirmdien pie prokuratūras esot gaidāms zeku stāvoklim veltīts pikets)... Ko nu tāds spars? Acīmredzot tāpēc, ka Neo iesitis partiju politikai, to dubultstandartam un liekulībai pa seju.
Otrkārt, kas tas par likumu, ja saduras ar sabiedrības interesēm? Vai arī, kas tā par policiju, ja interpretē likumu pretēji sabiedrības interesēm? Nevajag muldēt. Ir konkrēts gadījums, un vairākums sabiedrības saistībā ar to likumu tā godu neaiztiek. Neo ir grēkojis. Fakts paliek fakts. Taču publiski zināmais pagaidām liecina, ka Neo ir grēkojis, tā teikt, sabiedrības interesēs, kamēr tie, kas grasās viņu tiesāt, jau gadiem grēko pretēji sabiedrības interesēm. Te, nevis likuma uztverē, meklējama attieksmes dažādība. Ne likumā kā tādā, bet likumsargu atbildībā par savas misijas rezultātu. Vai varbūt man klanīties drošības, spēka struktūrām, tostarp policijai, ja ēnu ekonomikas procents valstī tiek saukts ap 40 (starptautiskie avoti)? Varbūt man sacerēt policijai kādu odu, ja kontrabandas apjoms atsevišķu preču grupās tiek vērtēts 30–40% no kopējā šo preču tirgus? Varbūt uzteikt orgānus par "muitnieku ielām" dažā pilsētelē? Varbūt ieteikt kādu ordenim par nespēju principiāli ierobežot točkas un narkotiku tranzītu? Varbūt raudāt prieka asaras par to, ka ministre aizvākusi jauniešiem pieejamu un resora vajadzībām pielāgojamu policijas izglītošanas augstāko līmeni? Varbūt sajūsmināties par to, ka policija ierodas uz kautiņu pēc 40 minūtēm, jo neesot bijis mašīnas, lai arī kājām līdz notikuma vietai ko iet labi ja 15 minūšus, bet ar sabiedrisko transportu četras? Utt., u. tml.
Treškārt, ministre atklājusi, ka Robins Huds dalīja zagto mantu nabagiem, lai tie klusētu. Te var ministrei piekrist. Neo nav Robins Huds. Jo viņš dalīja iegūtos datus, lai sabiedrība neklusētu. Cerībā uz to.
Sabiedrība neaizstāv nelikumību. Sabiedrība aizstāv sacelšanos pret varas nelikumību. Proti – to, ka tie, kuriem deleģēta vara, neizmanto šo varu tās suverēna labā. Šādā (politiskā) aspektā, ja ticēt oficiālās statistikas dinamikai, vara nav spējusi rīkoties saskaņā ar Satversmi. To apliecina arī paša varas suverēna attieksme. Vai Neo to pats grib vai negrib – aiz viņa stāv armija. Arī mana vieta būtu tur. Pagaidām tā pamatā ir klusējoša armija. Pagaidām. Bet varas problēma ir tā, ka aiz varas šī armija vairs nestāv. Vara pati gādājusi, lai aiz tās stāv vien policija. Un, ja vara turpinās ākstīties, kā līdz šim, tad arī policija aiz tās drīz nestāvēs.