Ceturtais maijs nesolīja ne debesmannu, ne laimes lāci

© F64

Atmodu gādāja auseklīši. Dziesmoto vai, kā tagad samērā nicīgi mēdz izteikties, «auseklīšu revolūciju» un arī 4. maiju sarūpēja auseklīši.

Proti - viņu nopelns ir Latvijas brīvība un neatkarība.

Tieši auseklīši ar savu naivo patosu un nacionālas pašapzināšanās atjaunotni sagādāja pietiekamas demokrātijas iespējas tam, lai katrs, kurš no savas anonīmā gļēvuma pagultes tagad aprej 4. maiju, spētu pats rīkoties tā, lai sabiedrības, lai pilsoņu vairākums akceptē viņa priekšstatus par valsts uzbūvi un varas kvalitāti. Pastāvošajā valsts iekārtā, lai arī vara reizēm uzvedas visai zemiski, pagaidām neredzu īpašus šķēršļus tam, lai tie, kurus neapmierina šīs «4. maija republikas» varas kvalitāte, to demokrātiskā, likumdošanas noteiktā ceļā mainītu.

Organizējieties, rīkojieties, lai no varas augšām pazustu padomju laika nomenklatūras atliekas, pagājušā laika mentalitāte, valsts nozadzēji un tamlīdzīgi. Taču, ja mums tīk nevis rīkoties, bet tikai muldēt, tad mums nevajag Latviju, tad mums, kā saka Jānis Streičs, vajag tikai laimes lāci. Tad mums gribas, lai 4. maija republika bez kādas mūsu personiskas dalības tās veidošanā dod mums te pilnīgu labsajūtu. Tā nebūs. Latvijā patlaban demokrātijas vēl ir pietiekami, lai organizēta tautas griba tiktu respektēta. Kur ir šī griba?

Varam riet uz varu. Vara it bieži ir to pelnījusi. Bet riešana uz valsti, uz šo dziesmotās, uz šo «auseklīšu revolūcijas produktu» man riebjas. Mums ir sava valsts. Neviens cits, kā vien mēs - nācija, tauta, sabiedrība, katrs cilvēks, kas te ir un vēlas būt, ir par tās pastāvēšanu un nākotni atbildīgs. Jā, mēs deleģējam šo pienākumu varai. Bet tas nenozīmē, ka paši tiekam no tā vaļā. Es varu piekrist Eduardam Berklavam, kurš rakstu un atmiņu krājumā 4. maijs (2000.) teic, ka pēc 4. maija deklarācijas patiesa neatkarība netika atjaunota, ka «varas vīri (sievas) pazemīgi klanās gan Maskavai, gan Briselei, gan Vašingtonai», tāpat arī viņa secinājumam, ka «LTF sastāvā iesaistījās prāvs skaits LKP un padomju varas funkcionāru». Bet - es uzskatu par tiem laikiem saprātīgu arī akadēmiķa Tālava Jundža atziņu, ka Latvija izvēlējās parlamentāro ceļu uz neatkarību. Atcerēsimies akadēmiķa sacīto: «LR Pilsoņu kongress nespēja piedāvāt saprātīgu un tā ideāliem atbilstošu mehānismu savas aizstāvētās koncepcijas īstenošanai. To izdarīja Latvijas Tautas fronte. Izmantojot pilsoņu kustības teorētiskās un juridiskās nostādnes, tā nevairījās no līkločiem un kompromisiem un droši gāja pa parlamentāro ceļu uz pilnīgu neatkarību.»

Tātad - es domāju, ka demokrātijas deficīts Latvijā nav tik liels, lai mūsu publiskā rīcība tiktu paralizēta no mums pašiem neatkarīgu iemeslu dēļ.

Jā, es redzu varas rīcībā jo daudzas antidemokrātiskas ačgārnības, taču iekārtas, pamatprincipu līmenī es Latvijā pagaidām īpašu demokrātijas deficītu nesaskatu. Drīzāk domāju, ka mēs - sabiedrība - šo atjaunotās neatkarības gadu laikā neesam vīžojuši pienācīgi izkopt, izglītot savu valstiskuma, savas valstiskās atbildības izpratni atbilstoši patiesas demokrātijas principiem. Mums labpatīk nevis domāt par Latvijas nākotni, bet periodiski uzpirkties no politiķu skaistvārdīgās tukšvārdības. Lai arī par valsti mūsu iekārtā nerimti jādomā ne vien politiķiem, bet arī katram no mums. Tostarp mūsu publiskums, mūsu sabiedriskums attiecībās ar varu šobrīd man liekas esam zem katras kritikas. Reizēm man gribas sacīt, ka mēs te vairs neesam tauta, bet tikai pūlis. Jo mēs liekamies nesaprotam to, ka ceturtais maijs tik vien kā atbrīvoja mūsu gribu - darīt. Arī valsts lietās. Nevis solīja debesmannu.

Es labi atceros to laiku. Es tur biju klāt. Un man, neraugoties uz masu manifestācijām, uz protestiem pret metro Rīgā, uz plašo atbalstu radošo savienību plēnumam vai Tautas frontes tapšanai, tomēr gribas jautāt - kāpēc mūsu dūša pēc barikādēm saplaka? Vai tagad ir izbijis tas gars, kas savulaik bija dzīvs latviešu strēlniekos, arī manā vectēvā un viņa brālī, kuri turklāt, lai Sibīrijā tikuši (brālis), nekad neliekuļoja un nemeloja ne sev, ne man? Viņu un viņiem līdzīgo gars mūs aizvadīja cauri nelaikam līdz neatkarības atjaunošanai, līdz tam pašam ceturtajam maijam. Ir necienīgi viņu alkas un gribu tagad pazemot. Kā mēs ar šo ceturto maiju gadu gaitā esam apgājušies, kā darījuši to arvien skaistāku un vērtīgāku, ir bijis mūsu un neviena cita darbiņš. Vērtēsim paši sevi, kas esam dzīvi un rīcībspējīgi šajā laikā.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.