Vēlēšanas bez favorīta
Kas uzvarēs 13. Saeimas vēlēšanās, mani interesē daudz mazāk nekā tas, vai pastāv pazīmes, ka politika Latvijā pēc vēlēšanām kļūs kvalitatīvāka, valstiskāka. Tāpēc partiju reitingi man liecina tikai par tās vai citas partijas varas gūšanas izredzēm un vien visai nosacīti – par tās vai citas partijas valstsspēju.
Galvenokārt mani interesē visdažādākās šo partiju izpausmes, to dokumenti, biedru izteikumi utt. Var teikt, ka es tos uzkrāju. Konkrētu partiju tekstu vērtēšanai pieķeršos tuvāk rudenim. Taču patlaban to tekstu kopumā, ko partijnieki un politiķi publicējuši saistībā ar nākamajām Saeimas vēlēšanām līdz šim, es neatrodu neko (!) sev iedvesmojošu. Nav pat runa par kādu idejisku atklāsmi, runa ir tik vien kā par elementāru birokrātisku prakticismu. Taču pagaidām neviena no partijām, kuras piedāvājas varai, nav jēgusi definēt savu pozīciju reāli darāmā, izkoptā, valsts politiķiem piedienīgā līmenī. Iespējams, ka tas, kas tiek piedāvāts, ir pietiekami labs vēlētāju pūļa uzpirkšanai, bet šajā piedāvājumā nav nopietna dialoga ar sabiedrību, tautu un valsti. Iespējams gan arī, ka vēl ir krietni par agru vērtēt partiju priekšvēlēšanu solījumu cenu. Taču tās partijas, kuras nefiksē, neatklāj šo cenu tur, kur tas reāli iespējams (mājokļu politika, cenu politika, sociālā politika, pensiju sistēma...), bet grasās iztikt ar vispārējām frāzēm, es uztveru un uztveršu kā apriori negodīgas. Lai starp partiju un vēlētāju pastāvētu dialogs, abpusēja cieņa, vēlētājam jābūt gan iespējai pārbaudīt, vai viņam netiek solīts neiespējamais, gan arī prasīt no politiķa atbildību par reāli iespējamā nepildīšanu. Nez vai kāds no pretendentiem uz 13. Saeimu būs gatavs piedāvāt mums šādu dialoga formātu. Teiktais attiecas tiklab uz šīs Saeimas pozīcijas, cik opozīcijas partijām. Es, piemēram, pat ar zināmu nožēlu secinu, ka Saskaņa, vai no varas Rīgā vai kā, ir politiski pārlieku, teiksim, atšķaidījusies. Arī tādēļ (un pateicoties arī pozīcijas partiju «centieniem») krieviskošanās vēlēšanu laikā var izrādīties aktīvāka par saskaņošanos.
Jā, katra partija kaut cik vēl pozicionējas pa savam. Taču - sistēmiska, programmatiska valsts nākotnes gaita to priekšnesumā nav nolasāma. Ir vaibsti, nav sejas. Vaibstīšanās. Reizēm, lasot šos partiju tekstus, man uzmācas sajūta, ka tajos tīšām, apzināti tikusi kastrēta gara, personības klātbūtne. Itin kā es būtu saņēmis uzsaukumus no miroņiem. Var jau būt, ka aizvien ir mūsdienīgi arī valstiskajā (!) piedāvājumā apliecināt postmodernā laikmeta (no Nīčes līdz Bartam, Fuko un Fukujamam) atziņas - Dievs ir miris, autors ir miris, subjekts ir miris, vēsture ir mirusi. Mūsu politiķi it labi saoduši, ka šovs tagad aizstāj vēsturi (G. Debors), un spēlējas ar tautu šova kategorijās. Par Dievu nerunāsim, bet kaut kādas autorības, subjekta (personības, individualitātes, patības) pazīmes partijām, kuras pretendē uz varu, tomēr vajadzētu uzrādīt ne tik vien kā vaibstoties, bet arī savā dziļākajā saturā. Nekā - pagaidām tik vien kā spekulācijas ar vēlētāju pūli. Diemžēl jāatzīst, ka šī attieksme var būt savā ziņā objektīva, jo sabiedrības reakcija uz politiku pastāv nevis tās pasūtījuma, bet tik vien kā pēcgaršas līmenī.
Protams, tas nostrādās. Mēs atkal ievēlēsim Saeimu, kuru nākamajā dienā sāksim nicināt. Ja vien kāda no partijām, kuras kandidēs Saeimas vēlēšanās, nenāks ar savu svaigu, principiāli pamatotu piedāvājumu. Taču pagaidām es nekādas jaunas politiskas atdzimšanas vēlmes un gribu tās īstenot nejūtu ne partiju nostājā, nedz arī pilsoņos. Esam noskaņojušies ierastai rutīnai.
Jā - kritiskā domāšana attieksmē pret politiku un savu lomu, savu balsi tajā nav bijusi mūsu stiprā puse. Un lielā mērā tieši tāpēc mēs vēlēšanas uztveram pārlieku nenopietni - kā kaut kādu šovu, kurā mums jāpiedalās vien kā patērētājiem.
Man liekas dīvaini arī tas, ka partijas pamatā apelē pie pensijas vecuma cilvēkiem, nevis strādājošajiem un jauniešiem. Proti - partiju apceres veidotas un adresētas tiem, kam lielākā daļa dzīves aiz muguras. Nevis priekšā. Man tomēr šķiet, ka piedāvājums reālai esamībai un nākamībai ir daudz būtiskāks nekā senilās elektorāta daļas uzpirkšana. Pie kā partijas apelē? Pie vecas sabiedrības? Kur to piedāvājumā nākotne? Ja tā neatklājas, tad kļūst saprotama vilšanās ik vēlēšanu iznākumā, kļūst saprotama mūsu skepse par šo pašu radīto iznākumu. Jo arī veciem ļaudīm, lai ko viņi palaikam nerunātu, tomēr gribas rītdienu.