Ņemot vērā mūsu situāciju (demogrāfiskā kopaina, emigrācija – divi cilvēki stundā, novecošanās, dzimstība...), nekāds jauniešu bezdarbs Latvijā nedrīkst pastāvēt. Bet, ja tas ir un nav nemaz tik mazs (10 062, virs 15%), tāpat, ja liela daļa skolas bērnu vasarās nespēj atrast darbiņu, tad tas liecina gan par valsts varas politisko analfabētismu, gan par mūsu (vecāko paaudžu) egoismu.
Mēs gan tiekam mierināti ar Eiropas un Āfrikas statistiku, kur aina esot drūmāka. Taču - nav ko priecāties, ka jauno bezdarbnieku skaits no gada gadā it kā sarūk. Tas sarūk uz emigrācijas rēķina. Un nav ko sevi mierināt ar to, ka pie mums gatava aizbraukt piektā daļa jauno ļaužu, kamēr citviet pasaulē tādu gribētāju esot 38%. Varam lepoties, ka esam laiduši savus bērnus pasaulē, devuši viņiem dzīvību utt., taču šobrīd neesmu sevišķi pārliecināts, vai esam, kā pienākas, mācījuši viņus dzīvot un, galvenais, ļāvuši dzīvot.
Pirms uzbraukt jaunatnei, paskatīsimies spogulī
Jā, Nodarbinātības valsts aģentūra piedāvā jaunajiem bezdarbniekiem virkni iespēju pilnveidoties. Bet, kamēr neredzu te stabilu, ar valsts nākotni un nākamajām paaudzēm saistītu vispārējas (!) politikas pamatu, tikmēr uzskatu šādus pasākumus par derīgām, taču - kosmētiskām, īstermiņa izpausmēm. Jā, jā, ir simpātiskas šīs rūpes par jauniešiem bezdarbniekiem, taču - viņi nav jāaprūpē kā invalīdi. Ir jāgādā par viņu iespēju stabili (!) strādāt un pelnīt, nevis tik vien, kā gādāt viņiem instrumentus, kuriem jaunie ļaudis var atkal negūt pielietojumu. Tāda attieksme no mūsu (veču) puses ir liekulība un politikas imitācija.
Vienu no valsts politikas veidotāju analfabētisma piemēriem man nesen intervijā nosauca holdinga LNK Group galva Aleksandrs Milovs. Viņiem bija vajadzīgs ofisa menedžeris, viņi rīkoja konkursu un īsā laikā saņēma vairākus desmitus CV. Bet, ja viņi publicē sludinājumu, ka vajadzīgs celtniecības, ražošanas speciālists, tad nedēļām nesaņem nevienu CV. Te šķiet vietā Aleksandra (un mans) jautājums: kādēļ valstij jāgatavo tāds lērums nepieprasītu speciālistu humanitārajā jomā? Kā arī viņa, izteikta liberāļa, piebilde: «Te, lūk, valsts regulējošā loma varētu būt ārkārtīgi efektīva.»
Protams, jauniešu bezdarbs ir viņu sociālā stāvokļa indikators. Iespējams, es te tā nemuldētu, ja man būtu izdevies (visai ilgi meklējot) atrast politiski (!) aptverošu, profesionālu mūsdienu (pērnā gada, šā gada) jaunatnes sociālā stāvokļa analīzi, novērtējumu. Vai - kaut cik kompleksu, jauniešu nodarbinātībai pievērstu valsts rīcības programmu. Galu galā - darba tirgus novērtējumu dažādu ģenerāciju konkurences (arī pieprasījuma-piedāvājuma) aspektā. Taču mani saistībā ar varas politiku, piemēram, neapmierināja pat izsvērtais teksts LZA vēstīs Jauniešu bezdarbs - cēloņi un risinājumi (71. sējums, 2017.). Man tas tomēr šķita segmentārs, sektoriāls tieši valsts politikas vērtējuma ziņā. Proti - es tur redzēju labas idejas, bet ne labu mūsu un mūsu bērnu nākotnes kopainu. Tas man ir otrs piemērs mūsu egoismam un politikas analfabētismam attieksmē pret valsts nākotni.
Trešais piemērs man ir mūsu dižā vēlme kritiski vērtēt pašu jauniešu attieksmi pret darbu (infantilisms darba jomā; savu tiesību un iespēju nezināšana; mazs sociālais kapitāls; daļa nemācās, nestrādā un nav reģistrējušies kā bezdarbnieki...). Atcerēsimies, ka lielā mērā šī attieksme ir sekas, kuru cēlonis esam mēs. Tāpēc, ja mums patiešām rūp jaunatnes, tā teikt, sociālā kvalitāte, vispirms paskatīsimies spogulī. Lai vai kā - galvenais iemesls šajā būšanā ir neefektīva, neadekvāta sociālā politika (protams, ietverot izglītību), bet tā te ir atkarīga no mums - večiem. Var arī sacīt, ka savas attieksmes dēļ mēs bojājam sociālo klimatu paši sev (sociālā diferenciācija, jauniešu nosacītā pasivitāte valsts lietās, jaunāko paaudžu saslimšanu aina, jauniem cilvēkiem grūtāk uzsākt pieaugušu ļaužu dzīvi, augstākā izglītība nav saistīta ar praksi...).
Ceturtais piemērs man ir saskaņotas, ilgtermiņa sadarbības, ja tā var teikt, rīcības sintēzes trūkums starp nodarbinātības dienestiem, izpildvaru (izglītību) un darba devējiem. Profesionālā karjera tiešām būtu jāplāno no tiem pašiem 14 gadiem. Esot pat tāds mācību priekšmets. Kur tāds, mūsu reālam darba tirgum pielāgots, te ir? Un, pieļauju, ka galvenais te nav tas, cik lielā mērā mēs no sirds gribam pataisīt jauno cilvēku par kādas ražošanas rīku, instrumentu, bet gan tas, cik lielā mērā mēs viņā un no sirds saskatām mūsu garīgās un saimnieciskās dzīves subjektu. Proti - arī paši savu (!) nākotni. Bet - nākotni ne tikai sev.