Pieredzes trūkums? Muļķības!

Eksprezidents Guntis Ulmanis izteicies, ka Bankas Baltija kraha laikā valsts augstākajām amatpersonām nepietika zināšanu lietās, kas norisa. Tātad – šīs amatpersonas bija apzināti ieņēmušas vietas, kurām neatbilda.

Tas, ka valsts bija jauna, manuprāt, nedod nekādas tiesības amatpersonām sacīt, ka tās arī tolaik bija padsmitnieki. Manuprāt, precīzāk būtu bijis sacīt – mēs nebijām valstsvīri, mūsu apjēgtais rīcības mērogs bija krietni mazāks par valsti. Daudziem tas bija kabatas mērogs.

Tostarp bērnišķīgo mītu par pieredzes trūkumu deviņdesmito gadu sākumā iepaticies tiražēt vai visām augstākajām valsts amatpersonām. Tas ir blefs. Pirmkārt, deviņdesmitajos gados Latvija neatradās tik unikālā valsts būves un tautsaimniecības organizācijas situācijā, ka tai apkārt būtu totāls līdzīgas pieredzes vakuums.

Otrkārt, ap atjaunotās Latvijas šūpuli stāvēja lērums labo feju. Tās visas ieteica vai koriģēja Latvijas amatpersonu iedomātos politiskos, tautsaimnieciskos modeļus, kuriem pasaulē bija diezgan apjēgta un vērtēta prakse, kuri bija saņēmuši diezgan autoritatīvu kritiku, lai neviens nekāptu vēlreiz uz tiem pašiem grābekļiem.

Treškārt, pašā Latvijā ritēja visai aktīva polemika par valsts tautsaimniecisko kursu un faktiski visas iespējamās bedres, ko tagad min starp sistēmiskās Latvijas krīzes iemesliem, tika toreiz nosauktas un vērtētas. Bija diezgan publikāciju, kuras brīdināja cilvēkus neielaisties ar Banku Baltija un vēl pirms kraha signāliem no pašas bankas pareģoja tai šodienas gaišo nākotni. Cita lieta – ko valsts augstākās amatpersonas gribēja dzirdēt, ko negribēja. Kāda bija pieaicināto ekspertu selekcija. Kurus ārvalstu ekspertus ministrijas sūtīja mājās, jo tie nepareizi izprata augstāko amatpersonu vēlmes, kurus piejaucēja. Par amatpersonu pieredzes trūkumu varbūt varēja sūkstīties pirmo gadu pēc Tautas frontes dibināšanas. Šā gada laikā nebija traucēkļu, kas liegtu izvēlēties augstāko amatpersonu lomām atbilstošus cilvēkus. Tādus, kas spēj operatīvi apgūt apkārtējo pieredzi un transformēt vislabākajā, Latvijas situācijai atbilstošā veidā. To nebija par vēlu darīt vēlāk un nav par vēlu darīt arī tagad. Turklāt deviņdesmito gadu sākumā, pieaicinot pasaulē zināmus speciālistus, Latvijas augstākajām amatpersonām tika rīkotas tā sauktās lietišķās spēles, kurās, kā tagad lasu šo spēļu pārskatā, tika uzsvērta aplama pieeja augstāko kadru rekrutēšanai. Kāpēc tas netika ņemts vērā?

Un, ceturtkārt, tauta jau 1991., 1992. gadā sajuta kaut ko nelabu, sajuta, ka vara no tautas rokām sāk ieslīdēt amatpersonu ķešās. Paskatieties, cik strauji tolaik žāvās uz leju uzticēšanās gan atsevišķām amatpersonām, gan jaunās valsts institūtiem. Vai tas bija pieredzes trūkums, kas lika darīt tautai nelabu? Tas, ka visapkārt Latvijai bija līdzīgs pieredzes trūkums, it neko neattaisno. Tāpat kā neviens zaglis nav attaisnojams par to vien, ka dzīvo zagļu vidū.

Lai gan, piektkārt, var runāt nevis par amatpersonu, bet pašas tautas pieredzes trūkumu. Divu un vairāk paaudžu laiks, kurā tautas reālā pielaide varai tiek sijāta caur vienas partijas sietu, laikam ir pietiekams, lai izlaistos vai atrofētos sajūta, ka sabiedrība pati spēj noteikt savu valsti. Ja piedalās, nevis tikai apkalpo varas gribētājus. Varbūt ar to var skaidrot, kāpēc pie varas lielā, varā dominējošā mērā tika nevis tautas pārstāvji, bet mēsli, kas pa priekšu grozījās. Pieredzi, kura bija nepieciešama to vēlmēm, tie nez kāpēc apguva izcili. Bet pieredze, kura bija nepieciešama valstij un sabiedrībai, tiem savādā kārtā nu nekādi nepadevās un nepadodas.

Zīmīgi, ka runas par augstāko amatpersonu pieredzes trūkumu amatpersonu mutes saista ar laiku, kas aptver prihvatizācijas bumu un Bankas Baltija epopeju. Pieredzes trūkums iznāk tāda kā pašu sev izrakstīta indulgence. Muļķības! Katrs varēja gūt tik pieredzes, cik vēlējās. Vai arī pamest tos varas krēslus, kuros nav bijis spējīgs panākt valstisku rezultātu. Un ar ko tad tagad attaisnot to, ka partiju vēlēšanu sarakstus lielā mērā atkal grasās piepildīt tie paši, kuri pūta burbuļus vai pieļāva to pūšanu, kuri bija Latvijas saimnieciskās krīzes iemeslu autori? Balsojiet par vainīgo sarakstiem! Jo viņiem, nabadziņiem, tik vien kā (atkal) trūka pieredzes.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.