Vai Saeima būtu atteikusies no parlamenta funkcijām?

Nav gadījies dzirdēt, ka Latvijas Saeima būtu oficiāli atteikusies no parlamentam raksturīgajām tradicionālajām funkcijām – likumdošanas un parlamentārās kontroles. Jautājums – kāpēc 95% (ja ne vairāk) no līdz šim dzirdēto publisko debašu satura skar pamatā izpildvaras, nevis likumdevēja pienākumus?

Proti – deputāta kandidātu atbilžu saturs neizriet tik daudz no likumdevēja pienākumu būtības, cik no valdības noliktavas pārziņa pienākumu būtības – kad mēs dabūsim varu, tad mēs šo varu izmantosim ne tik daudz reālai jūsu pārstāvēšanai, valsts (politiskās u.c.) darba kārtības noteikšanai, cik labdarībai – ņemsim no varas plaukta un dosim jums to vai šito. Vārdu sakot, nekādi nesaprotu, kāpēc cilvēki, kuri gatavojas strādāt, teiksim, armijas štābā, diskutē bataljona saimnieciskās daļas līmenī. Kāpēc cilvēki, kuri gatavojas veikt, teiksim, majora pienākumus, uzskata par pieņemamu uztiept sabiedrībai jefreitoru izpratni par lietām? Vai tāpēc, ka tie līdz ar debašu veidotājiem iedomājušies – ak, sabiedrība mums tāda, kura vislabāk sapratīs, ja pie tās vērsties jefreitora līmenī? Nav taisnība. Jo sabiedrība (nevis varas partiju fanu publika) pēdējā gada laikā ir samērā precīzi uzturējusi savas tieši parlamentam pievērstās prasības – izārstēties no tautas pārstāvju necienīgām slimībām.

Pirmkārt, uzticības krīze. Varbūt vienam no pirmajiem 10. Saeimas lēmumiem jābūt lēmumam par parlamenta atvienošanu no pārstāvības demokrātijas. Ko liekuļot? Ko izlikties, ka vēlēšanu rezultāts te atspoguļo vēlētāju gribu? Vai varbūt teiksiet, ka pēdējo sasaukumu Saeimas darbības rezultativitāte atspoguļo sabiedrības (vēlētāju) pamatmasas intereses? Bez lielām pūlēm var ieraudzīt, ka šī rezultativitāte pamatā tikusi pievērsta ar varu saistītu struktūru un liela biznesa interesēm. Ko liekuļot, atvienojiet tautu no parlamenta. Vai arī skaidri atbildiet, kā tiksiet no šīs suverēna ignorances slimības vaļā. Tam nevajag ne budžetu, ne ārzemēs algotu ekspertu kopumu. Tam vajag tikai simt tautas kalpu gribu.

Otrkārt, varbūt otrajam 10. Saeimas lēmumam jābūt par to, ka Latvijai pietiek ar politiskajām brīvībām, bet pilsoniskās brīvības nav vajadzīgas. Pilsoniski brīvi cilvēki ir politiski, morāli un materiāli brīvi cilvēki. Klasiska frāze: "Materiāli brīvs ir tas, kurš pelna pietiekami, lai būtu brīvs." Tostarp sabiedrība pēdējā gadā visai bieži izteikusi Saeimai savu pašsajūtu ar vārdiem – dzimtbūšana, feodālisms, diskriminācija... Bet – no pilsonisko brīvību nepietiekamības izriet tas, ka pilsoniskā sabiedrība Latvijā nav vis sasniegums, bet problēma. Manuprāt, tā ir parlamenta atbildība. Tad ko liekuļot? Ja pilsoniskā sabiedrība pie varas tikušiem deputātiem, varas aprindām divdesmit gadus nafig nav bijusi vajadzīga, varbūt Saeimai vērts šo nostāju leģitimēt – mums tā nafig nav vajadzīga.

Treškārt, varbūt trešais 10. Saeimas lēmums varētu postulēt pašu likumdevēju atbilstoši tā faktiskajam statusam. Ko liekuļot? Ja Saeima citu valsts politisko un varas institūtu struktūrā mums ir vairāk izpildvarai (pareizāk – izpildvaru noteicošām interešu grupām) un ārējiem faktoriem nekā tautai pakļauts institūts, tad tā arī vajag definēt – būsim marionešu parlaments, būsim nopirkts parlaments. Jo varas suverēna griba mums allaž būs sekundāra iepretī ekonomisko okupantu gribai.

Ko tad jūs īsti darīsiet Saeimā, kandidātu kungi un dāmas? Kādus likumus mums dosiet? Vai tie beidzot veidos vienotu sistēmu, kuras vispārējās normas būs noteicošas un katram godīgam sabiedrības slānim izdevīgas? Vai arī tā paliks šķirbaina, robaina, pilna ar atsevišķajam pievērstu iegribu recidīviem? Kad izbeigsiet valsti tērējošas reformas un nodrošināsiet darbam un dzīvei nepieciešamo stabilitāti? Utt. Vai arī jums liekas, ka sabiedrība savu privātu niķu dēļ arvien jūtamāk sāk meklēt Saeimai atsvarus un pretsvarus (vēlēšanu sistēmas maiņa, pilnvaru pārdale starp dažādiem varas atzariem, prezidenta institūta izcelšana...)? Manuprāt, tas notiek tāpēc, ka šobrīd Latvijas parlaments kā tautas interešu paudējs un aizstāvis sabiedrībai šķiet visai bezcerīgs. Taču jūs, kandidātu kungi un dāmas, pagaidām liekaties šo Saeimas slimību neredzam.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.