Vienpadsmitajā jūlijā Rīgā, Maskavas namā, notika Krievijas tautiešu organizāciju Latvijā otrā konference Latvijas krieviskā pasaule XXI gadsimta pirmajā simtgadē: attīstības tendences un stāvoklis. Konferencē 196 delegāti pārstāvēja 96 krievvalodīgo organizācijas. Ko latviešiem par to būtu vērts zināt?
Pirmkārt, vārdi "krieviskā pasaule" netop lietoti kā lokāls Krieviju un tās "tuvo pierobežu" vai bijušo postpadomju telpu, bet kā pasauli aptverošs jēdziens. "Šī ideologēma radās deviņdesmito gadu beigās kā atbilde uz smago militāro, politisko un ekonomisko situāciju, kurā bija nonākusi tā laika Krievija" (S. Peresļegins). Var teikt, ka pēdējos gados "krieviskā pasaule" tiekusies apzināt un sakārtot savu "pašnoteikšanās telpu". Ir, kas to uztver kā politisku projektu ar Krieviju centrā. Ir, kas uzskata, ka PSRS politiskā demontāža, pateicoties tam, ka krievi bijuši "padomju tautas" kodols, grāvusi arī mehānismus, kuri "veidojuši un saglabājuši krievu tautas etniskās saites". Tāpēc "tagad jāveic mūsu drupu revīzija, jānovērtē saglabājušies pamati, jānovāc atlūzas un jāsāk krievu tautas centrālās pasaulsuztveres matrices atjaunošana un modernizācija, kā arī to mehānismu remonts, kuri ģenerē krievu etniskās saites" (S. Kara-Murza). Diskutēta top vēlme institucionalizēt tautiešus. Arī konferencē tika pieminēts pastāvošais strīds par to, vai ir vērts izsniegt "tautiešu apliecības" un kam tās jādod. Ir ļaudis, kuri saistībā ar "krievisko pasauli" vairāk izceļ humanitāro, kultūrekonomisko aspektu. "Krieviskās pasaules esamības atzīšana ļauj mums runāt par "krievu kapitālu", ar valodisku domāšanu un krievu valodas komunikatīvajiem (humanitārajiem) resursiem izteicamu kultūras, intelektuālo, cilvēcīgo un organizatorisko potenciālu kopumu" (P. Ščedrovickis). Ir, kas definē šo pasauli kā ģeokulturālas projektēšanas objektu (S. Gradirovskis, B. Mežujevs). Vēl, piemēram, tāds pieņēmums: "Problēmas risinājums pastāv iekš tā, ka Latvijas iedzīvotājiem Eiropā, krievvalodīgajiem Latvijā, krieviem Oikumēnē jātop par diskriminējamu mazākumu, kurš apzinās savu nomākto, atkarīgo stāvokli un vērš to attīstības resursā. Tikai šādā gadījumā var tikt saglabāta latviešu kultūra, radīta fraktāla "krieviskā pasaule" un īstenota postindustriālā pāreja" (S. Peresļegins). Ļoti shematiski un fragmentāri te iezīmēju Latvijas konferences vispārējo fonu saistībā ar "krievisko pasauli". Organizatoriski top veidots kas līdzīgs "lielu un mazu, krievu valodā domājošu un runājošu kopumu tīkla struktūrai" (P. Ščedrovickis). Konference ievēlēja delegātus uz reģionālo Baltijas tautiešu konferenci un Vispasaules tautiešu kongresu, kurš notiks decembrī Maskavā.
Otrkārt, pirmās Latvijas konferences tēma pērn bija – kurss uz konsolidāciju. Domāju, ka kopienas konsolidācija ritējusi ne bez panākumiem. Krievvalodīgo organizācijas nav viendabīgas, tās ir dažādas un pat savstarpēji pretrunīgas. Viedokļu dažādība izpaudās arī konferences darba grupās. Tika paustas vairākas lietas, kas man nav ne pieņemamas, ne saprotamas. Piemēram, vairāku runātāju vēlme ieviest šķirtni "latvieši–nelatvieši", savākt zem krievvalodīgajiem visus nelatviešus. Taču šeit es gribu uzsvērt to, ka Latvijas krievvalodīgo organizāciju koordinatīvajā padomē acīmredzot bijuši pietiekami gudri, pacietīgi un tālredzīgi cilvēki, kuriem izdevies radīt un noteikt tādus sadarbības pamatprincipus, kas nu jau vairākus gadus notur šīs organizācijas kopā. Konferences gala rezolūcijas uzdevumu daļa pamatā arī veltīta dažādiem solidarizācijas un konsolidācijas pasākumiem. Protams, es to saku, skatīdamies uz latviešu sabiedrisko iziršanu.
Treškārt, var, cik uziet, runāt par to, ka šīs organizācijas līmē kopā Maskava. Bet tad ir jautājums – cik adekvāta un mērķtiecīga bijusi Latvijas politika, lai nelīmē? Nevaru apgalvot, ka apelēšanu pie Krievijas kā iespējamā arbitra un aizstāves nu nemaz nav ietekmējusi Latvijas varas kvalitāte. Mani secinājumi par "demokrātijas deficītu" Latvijā atšķiras no krievvalodīgo organizāciju koordinatora Viktora Guščina secinājumiem, taču es piekrītu viņam, ka šāds deficīts pastāv. Vara tika kritizēta, bet te ierastie partejiskie stereotipi uzbāzīgā līmenī netika atskaņoti. Palaikam tika sacīts, ka "izeja no situācijas iespējama tikai caur vienotām latviešu un nelatviešu pūlēm" (V. Guščins).
Ceturtkārt, ticis un tiek veikts visai mērķtiecīgs darbs kopienas pašapziņas nostiprināšanas labad. Turklāt šim darbam ir intelektuāls pamats. Es te citēju tikai tādus cilvēkus, kuri laika gaitā snieguši savus priekšlasījumus Latvijā un diskutējuši par "krieviskās pasaules" tēmu ar vietējiem intelektuāļiem. Uz šo mērķtiecību norāda gan dažādi pasākumi, izstādes, metodiski centieni, gan pat konferences delegātiem dalītās grāmatas un brošūras. V. Iļjašenko Baltieši Krievijas valsts dienestā, O. Puhļaka Simts krievu portreti Latvijas vēsturē, V. Guščina Latvijas krievi demokrātijas deficīta apstākļos 1991–2009, tekstu krājums Krievu valoda un kultūra Baltijas jauktajās ģimenēs... Jau labu laiku iznāk "Krievijas tautiešu Baltijā žurnāls" Baltijskij mir. Tirāža – 3000. U. tml.
Protams, es te savā prātā sveru – ja krievu kopiena sabiedriski jūtamā līmenī tiecas sevi "savākt un konstruēt", kas tajā pašā laikā ir vienojošā devīze latviešu kopienai? Man šķiet dīvaini arī tas, ka ij latviešu kolēģiem, ij sabiedrības procesu analizētājiem nešķita vērā ņemama iespēja nosacīti redzēt "visus" krievus, to pārstāvjus kopā un veidot savu viedokli par šo kopumu tiešā klātbūtnē.