Dažādie dažādu Vienotības runasvīru izteikumi liecina, ka apvienība, veidojot koalīciju, var sapīties pati savos priekšvēlēšanu mītos vai arī turēties tajos kā ķēve pinekļos. Otrkārt, var izrādīties, ka konsekventas politikas līmenī ZZS, SC un savā ziņā pat VL/TB/LNNK ir vairāk ko piedāvāt Vienotībai, nekā koalīcijas organizatoram – Vienotībai – ir ko piedāvāt koalīcijas partneriem.
Bet, ja vienošanās netiks panākta konsekventas politikas līmenī, ja tā postulēs vien pamieru starp atsevišķu koalīcijas partiju ambīcijām, ja tā būs vienošanās, kas paredzēs respektēt vien atsevišķu partiju vēlmju kopumu, ja tā būs vienošanās par ministru kvotām un nozaru politikā saskaldītu valdības deklarāciju, kurai atkal pietrūks pārnozaru redzējuma, tad taps mazefektīva koalīcija un tikpat mazefektīva atkal būs valsts politika.
Kāds, manuprāt, ir šā Saeimas sasaukuma uzdevums? Izvest valsti no sistēmiskās (ekonomiskās, politiskās, morālās, uzticības...) krīzes. Caur reālpolitiku darīt jūtamu visiem sabiedrības slāņiem, ka valsts beidzot uzsākusi stabilu augšupejas ceļu. Pie viena – aizvākt visas tās, tostarp etniskās, problēmas, kas līdz šim traucējušas pilnvērtīgi piesaistīt valsts attīstībai visus iespējamos resursus.
Katrai no potenciālās koalīcijas partijām būtu vismaz tagad jāizdara tas, ko tās nevīžoja darīt priekšvēlēšanu laikā. VL/TB/LNNK jāatbild, kādā konkrētā veidā iepriekšminētie uzdevumi atrisināsies, nacionālas politikas (!) atklāsmes vietā grabinot vien nacionālu pūsli ar dažiem "tradicionāliem" zirņiem (latvisku Latviju, krievi...) tajā un dziedot "mēs sitīsim tos utainos". Ja "sitīsim" top ieteikts un pamatots kā iespējamas reālpolitikas bāze, tad to jau varētu respektēt kā konkrētu versiju, bet uzdot par reālpolitiku pozas un netiešu runu būtu jābeidz.
ZZS jāatbild, vai labā taktika, kas palīdzējusi izdzīvot apvienībai, būs laba arī efektīvai valsts politikai. Proti, ZZS, allaž peldēdama pēcvēlēšanu konjunktūras ķīļūdenī un izvēlēdamās "pasīvā partnera" lomu, ir rīkojusies gudri. Nu tai piedāvā saglabāt esošo koalīciju, un ZZS teic, ka saglabās. Derētu zināt, kāpēc tieši šis koalīcijas modelis, pēc ZZS domām, ir tas labākais iepriekšminēto uzdevumu veikšanai.
Desmitās Saeimas gadījumā vēl mazāk iemeslu nekā ZZS, attaisnoties ar to, ka politika ir iespēju māksla, ir SC. Ja pasauks, iesim... Var saprast, ka SC vēlas beidzot nonākt pozīcijā. Taču, manuprāt, SC ir guvusi tik lielu mandātu, lai tai nebūtu jāļaujas koalīcijas veidotāju spekulācijām. Tai nav jābalsta Vienotības pūliņi atrast veidu, lai SC formāli skaitītos koalīcijai "piesaistīta", bet faktiski tajā nebūtu. Nez vai SC jāatbalsta koalīcijas "augšpalātas" un "apakšpalātas", pirmās un otrās šķiras koalīcijas locekļu izveidošana. Skaidrs, ka no SC nostājas lielā mērā var būt atkarīgs tas, cik pilnīgi un efektīvi valstij iespējamie resursi (ekonomiskie, sociālie, etniskie, ārējie...) iesaistīsies vai tiks piesaistīti valsts situācijas pārvarēšanai. Vairāk nekā no ZZS vai VL/TB/LNNK nostājas. SC līdz šim, manuprāt, radusi likt vienu savas pēcpuses daļu uz vienas kopienas krēsla, otru – uz otras. Iespējams, šādu manevru nosaka apstākļi un tas nepieciešams politiskai izdzīvošanai. Bet, ja rēķināties ar iepriekšminētiem uzdevumiem, tomēr jāatbild, kā panākt, lai valstī nav ne krēslu, ne pēcpušu disharmonijas.
Bet, ja Latvijas krieviem, kā tas īpaši tiek uzsvērts priekšvēlēšanu kampaņās, te tiešām ir cita un uz citu valsti vērsta stratēģija nekā latviešiem, tad politiskajam vairākumam beidzot skaidri un gaiši jādefinē šīs stratēģijas leģitimitāte un no tās izrietošā politika. Ak, tas nebūtu gudri? Ak, tā būtu provokācija? Kāpēc? Tāpēc, ka tad Krievija aizgriezīs gāzes krāniņu? Taču bez šīs skaidrības, gadiem ejot, vairs nevar lāgā saprast, kurš te ir promaskaviskāks pēc būtības: tie, kuri ir par aktīviem sakariem ar Krieviju, vai tie, kuri, divdesmit gadus pie varas būdami, nav ne pirksta kustinājuši, lai pārslēgtos uz citiem enerģijas avotiem; tie, kuri ir krievi ar visām no tā izrietošām labām un sliktām īpašībām, vai tie "nacionālie spēki", kuri divdesmit gadu nevis kultivējuši kā pienākas savu tautu, bet kultivējuši bailes no krieviem kā bezmaz galveno varas iegūšanas argumentu un valstisku lēmumu pieņemšanas bāzi. Tātad – caur pagulti un aizdurvi ar krieviem (Krieviju) var ielaisties, cik patīk, bet politiskā poza un fasāde jāsaglabā, kāda ir? Tā ir sīku, kalpu ļautiņu politika, kuri tā ar" nav apzinājušies sevi savā valstī kā saimniekus. Vēl pirms desmit gadiem varbūt bija savādāk, bet tagad arī nepilsoņu masa ir šīs divkosīgās, neizlēmīgās politikas rezultāts. Rietumu vērtību cienītājiem jau valdības deklarācijā skaidri jāpasaka, vai tie šo masu definēs un uztvers kā pilnvērtīgu valsts resursu vai arī spiedīs to no valsts laukā. Ieildzis lielas ļaužu masas nekatrs stāvoklis, pirmkārt, ir bīstams valsts drošībai un bremzē tās attīstību, otrkārt, rada iespaidu, ka te pastāv demokrātijas dubultstandarts.
Vēl no Vienotības gribētos zināt, kas konkrēti apliecina to, ka tieši šai apvienībai ir vislielākā valsts vadības kapacitāte konkrētos apstākļos? Protams, vairākums nosaka varu. Bet – ir iespējami vairāki vairākuma varianti. Kāpēc tieši Vienotības vairākuma variants ir visefektīvākais? Kampaņas laikā apvienība, manuprāt, uzvedās populistiskāk par VL/TB/LNNK vai PLL. Turklāt liekulīgāk. Sludinot "Rietumu vērtības", tā aizmirsa, ka ignorējusi vairākas te ratificētas Rietumu vērtības esošās koalīcijas laikā. Oligarhi tai nepatika vienīgi konkrētu politisku konkurentu paskatā, jo ij 8., ij 9. Saeimas laikā oligarhisma un birokrātisma augsni apvienības partijas kultivēja ne mazāk čakli kā citas koalīcijas partijas. Tautsaimnieciskais, ekonomiskais nākotnes redzējums tai bija vēl aptuvenāks nekā SC vai PLL redzējums. Vai varbūt Vienotības izcilā iekšējā stabilitāte, Jaunā laika sastrādāšanās pieredze, PS un SCP biedru partijiskā noturība liecina par Vienotības izcilo spēju organizēt valsti un Saeimu efektīvai politikai un saimniekošanai?
Arī Valsts prezidentam būs jāatbild uz jautājumu, kāpēc viņš garantē to, ka viņa izvēlētais nominants premjera amatam un aiz tā stāvošā koalīcija būs visefektīvākā no iespējamām. Arī prezidents savā pieejā var balstīties priekšvēlēšanu mītos vai te pierastos politikas uztveres stereotipos. Konkrētā valsts situācijā tāda pieeja, manuprāt, pamatā apliecinās rūpes nevis par valsti, bet par varas aprindu politisko komfortu.