Valdības deklarācija ir paziņojums par konkrētas valdības politiku konkrētā laikā. Tā var būt īsa, gara, rakstīta dzejā vai kā ienāk prātā, taču jebkurā izvēlētā formā tai būtu jāapraksta politika, nevis jāatrakstās Saeimai.
Valda Dombrovska iecerētās valdības deklarācijas projekts paredz "iedibināt ilgtspējīgu attīstības politiku, kuras stūrakmeņi būs strukturālas reformas, Latvijas rūpnieciskās ražošanas atjaunotne un izaugsme, efektīva, starptautiski konkurētspējīga augstākās izglītības sistēma un policentriskas attīstības princips". Taču deklarācija neparedz radīt valdībai saistošu Latvijas ilgtspējas programmu vai stratēģiju. Tiesa, valdības deklarācijai it kā nav jāsatur konkrētos skaitļos izteikti valdības rīcības parametri un nodomi, taču esošās, līdz šim sacerētās versijas par valsts tālāku nākotni nav tapušas kā valdības darba dokumenti. Kā tad tā – valdība deklarē ilgtspēju, bet negrasās šo vēsti instrumentēt? Tiek nosaukta gara virkne darbu un centienu, no kuriem liela daļa valstij būs jādara mūžīgi, taču šis uzskaitījums bez politikas ietvara var apzīmēt tiklab stagnāciju kā ilgtspēju (virzību attīstībā). Vienīgā programmatiskā ar ilgtspēju kaut cik saistāmā konkrētā apņemšanās ir solījums radīt vidēja termiņa budžeta ietvara likumu. Pārējais šajā ziņā ir oficiālā daiļrunība. Pat uzskaitītie stūrakmeņi turpmākajā deklarācijas tekstā kā stūrakmeņi diez ko vis neatklājas. Neviens no tiem nebūs stūrakmens, bez starpnozaru vai pārnozaru politikas, taču deklarācija, kā parasts, ir atsevišķu sektoru sabīdīts dokuments, kur resori turas savos aizgaldos un tikai Finanšu ministrija domā par valsti. Piemēram, izglītībai veltītajā sadaļā gan runāts par mehānisku akcentu pārlikšanu uz profesionālo izglītību, taču, kā tieši izglītības sistēma atjaunos valstī rūpniecisko ražošanu, nav skaidrs.
Otrkārt, deklarācija pieņem, ka valstī pastāv tikai ekonomikas krīze. Deklarācijas autoriem nešķiet, ka krīzei valstī ir sistēmisks raksturs, ka ekonomikas krīzei klāt nāk pārvaldes, uzticības, morāles... krīzes, kas, manuprāt, te lielā mērā noteikušas ekonomikas krīzes iekšējos cēloņus. Tādā garā iespējamā valdība liek pati sev klapes uz acīm. Ir jauki paziņot, ka tiks sacerēts Ministru kabineta ētikas kodekss (1.5.). Taču "jaunās politikas" censoņi deklarācijā nav teikuši neko par to, ka "jaunā politika" pirmām kārtām paredz katram valdības deklarācijas punktam, arī "grūtajiem un nepieciešamajiem lēmumiem", citu nekā līdz šim ētisku pamatu. Pamatu, kas beidzot tiešām pievērš valdību nevis Māstrihtas kritērijiem kā pašmērķim, bet valstij un garantē valdības rīcības pozitīvu rezultativitāti.
Treškārt, kārtējo reizi nav nolasāmas deklarācijas koordinātās. Proti – kādā vietā, no kāda stāvokļa, no kāda iestrāžu, kvalitātes līmeņa startē valdība, viena vai otra nozare. Varbūt citiem to nevajag, taču vismaz četras ministrijas turpina (!) vadīt šādas vai tādas reformas. Bet no deklarācijas izriet, ka jaunā valdība atkal sāks darboties itin kā no nulles. Tukšā vai pat sačakarētā vietā. Piemēram, ja teikts "pārorientēsim veselības aprūpes sistēmu prioritāri uz pacientu interesēm" (10.1.), tad es uzskatu to par atzīšanos, ka nozares prioritāte līdz šim bijusi liekēdība. Nodokļu maksātāju nauda prioritāri tikusi tērēta kaut kādiem pašmērķiem, nevis tautas veselībai, proti – šo nodokļu maksātāju, pacientu interesēm.
Ceturtkārt, deklarācijā teikts: "pastiprināsim amatpersonu darbības kontroli un atbildību par rīcību, kas radījusi zaudējumus valstij" (6.7.). Bet teikts arī: "nodrošināsim "vienas pieturas aģentūras" principa ieviešanu…" (2.4.). Vai: "izveidosim profesionālu un nepolitisku civildienestu" (2.8.). Un: "nodrošināsim valsts policijas un glābšanas dienestu pieejamību pilsētās un reģionos…" (5.3.). Taču šiem un vēl vairākiem darbiem saskaņā ar iepriekšējo valdību solījumiem sen bija jābūt izdarītiem. Neizdarīti tie radījuši zaudējumus valstij. Vēl, piemēram, teikts: "Panāksim Drošības policijas un SAB darbības rezultativitāti narkotiku pieejamības ierobežošanā un apkarošanā, cilvēktirdzniecības izskaušanā, ekonomisko noziegumu operatīvā un efektīvā atklāšanā." Manuprāt, no teksta skaidrs, ka līdz šim darbība bijusi bezrezultatīva. Tātad – radījusi zaudējumus valstij. Jautājums – kāpēc no deklarācijas deklarācijā atkārtojas darbi, kuri sen bija jāizdara, atkārtojas sankciju solīšana, bet nekādas reālas sankcijas par šo darbu nedarīšanu nav tikušas piemērotas?
Piektkārt, deklarācija neparedz plānu B. Un C. Tās autori pieņēmuši, ka Latvija neatgriezeniski ir laukā no krīzes. Vēl vienu gadiņu savilksim jostiņas un tad atkal varēsim kļūt trekni. Lasot, ko raksta Eiropas un ASV analītiķi, kam gatavojas valdības citviet, manuprāt, tomēr būtu nepieciešams rēķināties ar vairākiem iespējamiem situācijas virzības scenārijiem.
Sestkārt, arī šī valdības deklarācija vairāk atgādina muitas vai pasta deklarāciju. Apsolījumu, apņemšanos un – retumis – darbu sarakstu. Politika tajā paliek visai netverama lieta. Arī jaunā iespējamā valdība negrib tikt pieķerta pie vārdiem un vēlas tikt cauri ar funkcionēšanu. Deklarācijas pirmā sadaļa Sabiedrības līdzdalības jomā to lieliski ilustrē. Tā uzrakstīta pusratā. Ar attieksmi – jūs jau varat ņemties, mēs pavērsim durvis plašāk, tomēr paši darīsim, kā gribēsim. Teikts, ka sabiedrība varēs vairāk rakstīt valdīšanai, tiks uzklausīta visos līmeņos, varēs vēlēt elektroniski... Taču aizmirsts pieminēt otru rīcības pusi – valdības un tās institūtu obligātu, operatīvu un adekvātu praktisku (!) atdevi saskaņā ar dzirdētā vai lasītā saturu. Visos līmeņos. Ja šīs atdeves nebūs, ja valdība paliks kā cietoksnis, no kura klerkiem sabiedrības domas atlēks kā zirņi no sienas, tad sabiedrības līdzdalība attiecībās ar varu tā arī paliks bezjēdzīga.