Kaķi mēdzot piečurāt saimnieces gultu. Bet, ja pirms sterilizācijas šī kaķu akcija liecinot par pēcnācēju vēlmi, tad pēc sterilizācijas tā esot protesta uzvedība, kas ceļoties no mīlestības deficīta. Latvijas sabiedrības protestu efektivitāti es šobrīd redzu apmēram tādu kā kaķiem. Pēc sterilizācijas. Var runāt, ka gribētos aktīvāku, apzinīgāku sabiedrību, taču šķiet stulbi sabiedrībai ko pārmest, ja tās gara un apziņas kopēji (vara, politiķi, mediji, skolotāji, intelektuāļi...) nav vīžojuši veikt savu pilsonisko misiju. Cilvēku stājas ziņā ne Rīga šobrīd ir paraugs Latvijai. Cilvēku organizēšanas ziņā ne brīvās arodbiedrības ir paraugs Latvijai. Latvijai paraugs šobrīd ir Gārzdes ciems Kurzemē.
Gārzdes ciems apliecina to līmeni, kādā sabiedrības protests šobrīd spēj būt efektīvs. Gārzdes ciemā spēj savākties bezmaz visi, bet arodbiedrības pie Ministru kabineta spēj savākt simtu. Lai arī problēmas, kuru dēļ cilvēki tika aicināti protestēt te un tur, tos skars vienlīdz nepastarpināti. Taču – ir varen daudz darīts, lai plašākos protesta līmeņos sabiedrība tiktu vairāk izmantota nekā gandarīta.
Runā, ka cilvēku gatavību protestēt nosaka viņu piederības sajūta. Gārzdes ciema ļaužu piederība ir tieši apdraudēta, un viņi rīkojas vienoti. Acīmredzot piederības sajūta arodbiedrībām nav tik stipra, tās te netop turētas par tādu strādājošo aizmuguri, kā tas ir Eiropas sociālajās valstīs. Tur cilvēkiem jāaizsargā stabils, laika gaitā izcīnīts līmenis. Latvijā šajā ziņā nekas stabils vēl nav izcīnīts. Kur īri, franči vai itālieši protestē pret iespējamu dzīves vērtības zudumu, tur mēs protestējam pret iespējamu paikas, eksistences minimuma samazinājumu.
Runā, ka protesta aktivitāte un kvalitāte visvairāk atkarīgas no cilvēku dzīves spēka un ka nabagākiem ļaudīm neesot diezgan šā spēka, lai protestētu civilizētā formā. Tas varētu būt taisnība, taču jāpiebilst, ka Latvijas vara nebalstās vis tiesību, bet gan korporatīvā kultūrā. Tā darījusi ļoti daudz, lai civilizēta protestēšana ( caur pārstāvju deleģēšanu) kļūtu vistīrākais farss. Te nav iespējams deleģēt nevienu, kas faktiski nebūtu akceptēts kā tā vai cita korporatīvā klana pārstāvis, kuram jābalso vien sava klana interesēs un jāatskaitās tikai tam. Taču runā, ka cilvēki, kuriem ir nelielas dzīves spēku rezerves, paši piekopj izvairības stratēģiju, jūtas bezspēcīgi gan dzīves grūtību priekšā, gan bezspēcīgi protestēt. Tas varētu būt taisnība, taču te jāiebilst, ka lielā mērā šo dzīves spēka limitu arī noteikusi varas politika. Pirmkārt, valdība šobrīd ar nākamā gada budžetu sit tautai pa vēderu, bet dara to ne jau saskaņā ar kādu modernu civilizētas valsts krīzes pārvarēšanas teoriju, bet gan saskaņā ar Ibn Haldūna likumu, ko šis cilvēks fiksēja viduslaiku Ēģiptē. Viens no viņa interpretiem to skaidro apmēram tā: ja vara (elites) nodarbojas tik vien kā ar valsts privatizāciju, tad valsts nostiprināšana (piemēram, strukturālās reformas, izdevumu optimizācija) ved pie pretrunīgām sekām. Jo nenostiprinās vis tiesiskā vai administratīvā vide kopumā, nostiprinās tikai atsevišķu segmentu ietekme. Vārdu sakot, ja valsts kādiem top bizness, tad tās resursu un pilnvaru vairošana nāk par labu tikai ar valsts varu cieši saistītās, valsts institūtos bezmaz ieaugušās komercdarbības un uzņēmējdarbības nostiprināšanai (banku, ēnu ekonomikas, varas slāņa privilēģiju... saudzēšana). Turklāt te nostrādā jau tradicionāls varas "reflekss", kurš paredz, ka Valsts kases vajadzības un SVF prasības apmierināmas tikai vienā ceļā – izpurinot sabiedrību un savācot, kas vēl nav savākts. Tieši tā kā savulaik Ēģiptē. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka valdības vadītājs neredz budžeta alternatīvas, lai arī tādas konceptuālā līmenī ir tikušas laikus pieteiktas. Jau pēc pirmajām "konsolidācijām" bija skaidri manāms, kas būs galvenais to smaguma nesējs. Nākamā gada budžeta nolūkos tas redzams vēl skaidrāk. No tā izriet, ka vara apzināti mazina cilvēku dzīves spēku, proti – vairodama dusmas, nomāc protesta potenciālu. Tātad – korporatīvo grupu galvenais nolūks joprojām nav attīstīt valsti, bet saglabāt varu. Tam tiek pakļauti ij vienkārša cilvēka dzīves mērķi, ij sabiedrības un valsts stabilitāte. Lai arī, otrkārt, galvenais sociālo protestu un niknuma iemesls te, manuprāt, nav vis nabadzība vai pat labklājības apdraudējums kā tādi, bet tas, ka brīvā un it kā demokrātiskā valstī pastāv ļoti liela nesamērīga un netaisnīga starpība starp prestižā (elišu) patēriņa līmeni un parasta cilvēka iespējām. Turklāt šī starpība nebūt nav iegūta, pateicoties kādiem kapitālistiskiem vai administratīviem talantiem, bet gan pateicoties valsts privatizācijai. Pamatcēlonis nav nākamā gada budžetā, bet varas dabā.
Skaidrs, ka negribas, lai sabiedrība un vara nonāk līdz tam, ka spēj sarunāties vien "naida valodā". Bet, ja turpmāk ies, kā iet, izaicinājumu un krīžu faktori neies mazumā. Tie uzkrāsies. Pagaidām vara var nebaidīties no sabiedrības un pēc protestiem pielabot kaut ko sevī vien kosmētiski. Pagaidām valdība var turpināt slavēt Latvijas sabiedrību kā rātnāko Eiropā. Pagaidām protests Latvijā varbūt var nonākt līdz kādam grautiņam, bet ne līdz produktīvam konfliktam. Taču sabiedriskā apziņa nobriedīs, neraugoties uz to, ka šobrīd nav ne inteliģences, ne proletariāta. Vara, kas noniecina sabiedrību, zaudēs.