Var saprast, kāpēc pats Valda Zatlera Maskavas brauciena fakts nodarbina politiķus, publiku un medijus vairāk nekā šīs vizītes saturs. Protams, nav mana, bet prezidenta svītas darīšana, kādu tikšanās saturu piedāvāt Krievijai.
Taču, ņemot vērā to, ka ar šo vizīti tiek pārvarētas vai vismaz tiek cerēts pārvarēt kādas iesīkstējušas attiecību barjeras, publiski zināmais vizītes saturs pagaidām līdzinās būtnei, kam miesa ir, bet skeleta nav. Vai nu tas nozīmē, ka abas valstis grib eksponēt vizīti vairāk kā starta pasākumu, kam sekos progresīvs attiecību turpinājums, vai arī tās, gatavojot vizīti, nav spējušas vienoties par turpmāko attiecību pamatprincipiem. Tāpēc vizīte uztverama kā svarīgs, taču formāls fakts, pēc kura abas kaimiņvalstis normālas attiecību politikas vietā var turpināt rieties un vaikstīties vēl sešpadsmit gadus.
Svarīgāks par atsevišķu līgumu parakstīšanu man šķiet tas, ka abām kaimiņvalstīm jau ļoti ilgi nav konkrētas attiecību stratēģijas. Impulss šādai konkrētai, secīgai stratēģijai tad arī ir tas, ko gribētos sagaidīt no šīs vizītes. Bet saturs, kas tiek pieteikts patlaban, liecina, ka abas puses cer uz daudzmaz auglīgu dialogu tikai ekonomiskajos, bet ne politiskajos jautājumos. Ar to ir par maz. Turklāt tas liecina, ka Latvija pat sava (!) piedāvājuma līmenī arvien grib justies un uzvesties kā pasīvais partneris. Lai arī beidzot attiecībās ar "lielākajiem brāļiem" būtu jāatrod savs resurss, savas smadzenes, ar ko kompensēt "brāļu" telpiskos apjomus un globālās ambīcijas.
Vēl man šķiet, ka energoresursi varētu būt svarīgākais ar ekonomiku saistītais šo augstākā līmeņa sarunu jautājums. Bet, tā kā Latvija savās energolietās joprojām nav tikusi skaidrībā pati ar sevi, acīmredzot pagaidām tā spēj runāt par šīm lietām vien savas rutinētās energoatkarības ietvaros (un nez vai gāze pēc vizītes kļūs Latvijai lētāka). Lai gan – nav izslēgts, ka neafišētas, ar energoresursiem saistītas atsevišķas, taktiska līmeņa tēmas vizītes laikā tomēr būs svarīgākas par parakstīšanai nosauktajiem līgumiem. Bet, ja runā par līgumiem, tad vismaz kopš 2007. gada (Sergeja Lavrova vizīte Rīgā) ticis publiski apgalvots, ka parakstīšanai faktiski sagatavots vairāk līgumu nekā tagad domāts parakstīt. Piemēram, ja jau Krievija tā mīl savus tautiešus svešumā un ja Latvijai cilvēks pirmajā vietā, kāpēc neparakstīt arī sociālo līgumu, kurš ļautu daudziem Latvijas cilvēkiem dabūt klāt pie pensijas kādu nieku par Krievijā nostrādātiem gadiem?
Publikai tostarp gribas kādu sensāciju vai skandālu. Cerības tiek liktas uz "jūtīgiem jautājumiem". Ceru, ka Valdis Zatlers Maskavā iztiks bez divām lietām: a) nevienam neglaimos zem pašcieņas līmeņa; b) nesabojās vizīti, izteikdams Krievijai kādus tai apriori nepieņemamus vai neizpildāmus piedāvājumus. Sensācijas ir iespējamas, taču pagaidām šķiet, ka "jūtīgos jautājumus" ne viena, ne otra puse nav gatava uzturēt pienācīga dialoga līmenī. To, manuprāt, apliecina arī Valda Zatlera Sestdienai (4.12.2010.) teiktais par nepilsoņiem. Pirmkārt, nez vai mēs te esam tik ļoti apmierināti ar sabiedrības attīstības un saliedēšanas rezultātiem, kā šķiet prezidentam. Otrkārt, šķiet aplam domāt, ka reālais politiskais klimats te nu nekādi neietekmē indivīda izvēli – iegūt pilsonību vai ne. Ja arī Krievijas puse šo jautājumu kustinās, tad šaubos, vai notiks kas vairāk par apmaiņu ar šīs tēmas uztveres stereotipiem. Līdzīgi – ja tiks runāts par vēstures lietām. Tāpēc iecerētā kopīgas vēsturnieku komisijas izveide ir pieklājīgs labas gribas žests, ko varēs saukt arī par soli uz priekšu "jūtīgo jautājumu" risināšanā.
Nedomāju, ka Valda Zatlera vizīte kā tāda uzreiz dos kādu krasu pavērsienu Krievijas un Latvijas attiecībās. Un, manuprāt, par to, ka šī vizīte beidzot notiks, vairāk jāpateicas Rietumeiropas valstu un ASV attieksmes maiņai pret Krieviju nekā Latvijas un Krievijas diplomātiem. Ja līdz šim Latvijas prezidenta vizītei nepieņemamais "politiski informatīvais fons" (S. Lavrovs) nu šķiet Krievijai pareizs, tad pie tā Angelai Merkelei varētu būt vairāk nopelnu nekā abu valstu ārlietu ministriem.
Bet gribu arī izmantot izdevību un kārtējo reizi izteikt savu riebumu anonīmajām tīkla padibenēm, kuras latviski un krieviski ņemas šo vizīti, abus prezidentus un abas valstis gānīt. Turklāt līdz valsts apvārsnim nesniedzas arī dažu politiķu "kalkulācijas" (Zatleru nevajag uz Maskavu laist, jo šī vizīte dos viņam lielākas izredzes otrreiz tikt par prezidentu; viņam nevajag braukt, jo to varētu saprast kā akcentu pārlikšanu ārpolitikā...). Es uzskatu, ka Valdis Zatlers spēj pārstāvēt Latviju šajā ļoti svarīgajā vizītē kā valstsvīrs, spēj vadīties tajā pēc Latvijas interesēm, nevis pūļa fobijām un stereotipiem. Ceru, ka šīs vizītes dēļ Latvijas un Krievijas attiecību iesīkstējušais infantilisms ies mazumā un pēc vizītes varēs sākt runāt, ja ne par labu, tad par arī politiski normālu attiecību veidošanos.