Atsevišķo, kas šogad piemeklējis cilvēkus caur valsts sociālo politiku, konkrētas ģimenes, mammas, bērni un veci ļaudis zina un ir jutuši uz savas ādas labāk nekā es.
Pirmais subjektīvais aptverošākais secinājums, vērtējot valsts šā gada pasākumus sociālajā jomā, ir – valsts varai arī šogad izdevās iztikt bez sociālās politikas. Tāpat kā divus iepriekšējos gadus, tā turpināja aizbāzt budžeta caurumus ar kredīta naudu. Acīmredzot tas varai ir tiktāl iepaticies, ka tā uzskata par iespējamu pati savos apsvērumos dzīvot vienai dienai. Vai varbūt mums šogad atklājās, kā tiksim galā ar bezdarbu, kā pārstāsim zaudēt ekonomiski aktīvos cilvēkus, kā noturēsim jauniešus Latvijā, kā sociālā līmenī parūpēsimies par laikmetīgu konkurētspēju, ar kādu iespēju klāstu izbeigsim daļu nabadzības... Krīze mācot rosīties. Vai bija varas rosība, kuras iedvesmoti rosītos arī cilvēki? Pat saistībā ar kārtējo budžetu valdība nespēja pamatot budžeta pasākumus kā labākas valsts perspektīvas noteiktu nepieciešamību. Nerunājot par plašāka mēroga reāliem (!) scenārijiem, kas solidarizētu sabiedrību, noteiktu reālu (!) varas atbildību par pozitīvu sociālo politiku. Sociālās politikas vietā vara iztika ar fiskāliem pasākumiem un vairoja sociālās spriedzes potenciālu.
Otrām kārtām, domāju – varbūt augstākās amatpersonas sacīs ko labu par maizi un darbu. Valsts prezidents Ziemassvētkos teica sirsnīgu, mājīgu opīša uzrunu tautai. Saeimas spīkere mudināja meklēt prieku dāvanu maisā. Bet, raugi, premjerministrs gan sacīja, ka 90% iepriekšējās valdības tautsaimniecisko uzdevumu ir izpildīti. Ja jau tā – tad valsts rezultativitātei noteikti jāatbalsojas uzņēmēju, visa sociuma galvās. Kāpēc šī priecas vēsts nav viņu galvās iedzīta? Kur gaviles? Kāpēc šā gada valdību un arī nākamā gada budžeta politika liecina par tālāku negatīvu sociālo stratifikāciju? Pingvīniem teikts saspiesties, taču sociālā distance starp cilvēkiem, sabiedrības slāņiem tikusi apzināti palielināta. Piemēram, viens no alternatīvā budžeta autoriem, ekonomikas doktors Aleksandrs Gapoņenko Neatkarīgajai teica: "Ar savu budžetu valdība dod skaidru signālu – par 50 miljoniem augs valsts pārvaldes izdevumi No tiem gandrīz 8 miljoni – ierēdņu algām. Saistībā ar šo esmu pētījis attiecīgu resoru informāciju. Izdevumi valsts aparāta algām 2010. gada sākumā nedaudz samazinājās, pēc tam, no maija, sāka augt un oktobrī, par ko man ir svaigākā informācija, faktiski sasniedza 2008. gada līmeni." Proti – treknāko līmeni.
Tātad – Dombrovska valdību būtiskā sociālā labvēlība, kā saka Gapoņenko, pievērsta ierēdņiem. Nolūkā saglabāt pašas (politiskās) varas sociālo bāzi. Laikam no tā izriet, ka nekā valstiska, ko tautas kalpi varētu stāstīt tautai bez meliem, liekulības un izlikšanās, amatpersonām vairs nav atlicis.
Trešais – iepriekšminētais dara saprotamāku, kāpēc gan politiskās izpildvaras personas, gan ierēdņi savos sociālekonomiskajos piedāvājumos izpaužas tā, it kā būtu pielīmēti pie krēsliem. Pameklējiet paši, varbūt atradīsiet šogad kādu pēc būtības tautsaimniecisku "konsolidācijas" pasākumu sociālajā jomā. Manuprāt, šajā pasākumu klāstā velti meklēt kaut ko kreatīvu. No varas puses bijuši tikai fiskālas dabas piedāvājumi fiskālās interesēs, kas kopumā mazinājuši ļaužu dzīvesspēju. Turklāt šie pasākumi vairojuši atsevišķu grupu atkarību no oficiālās "labvēlības". Jo makšķeres nav dalītas, dalītas bada paikas. Pat tik daudz kā oficiālu (!), publisku valsts sociālās politikas kopvērtējumu un pamatojumu vismaz katras mājsaimniecības, tās perspektīvu; tās izdevumu–ieņēmumu dinamikas; tās komunikatīvo iespēju; darba, skolu un ārstu pieejamības līmenī neizdodas atrast. Tāpēc arī saku, ka šogad ne valdībai, ne Labklājības ministrijai sociālās politikas nav bijis. Gan valdība, gan ministrija iztikusi ar ekstensīvu funkcionēšanu, kuru noteikušas ne jau sociuma intereses, ne jau tautsaimniecības, bet pastarpināti apsvērumi.