Marsels Prusts savulaik teica, ka skaistules domātas cilvēkiem bez iztēles. Pārceļot šo atziņu politikas lauciņā, varētu teikt, ka fīreri, vadoņi it kā brīvā, demokrātiskā iekārtā vajadzīgi cilvēkiem (sabiedrībām) bez pilsoniskuma un atbildības izjūtas.
Es netaisos šajā sakarā strīdēties ar Hērodotu, Plutarhu vai Makiavelli, kuri uzskatīja, ka vēstures, notikumu centrā stāv personība, vadonis. Bet, izvēloties parlamentāro demokrātiju, Latvijas sabiedrība, iespējams, ir sevi divkārt pārvērtējusi. Jo pēdējos divdesmit gados tā nav vēlējusies šajā demokrātijā pilnveidoties. Toties tā ļāvusies sapņiem par stingro roku, maigu autoritārismu vai vismaz prezidentālu republiku. Šī vēlme, protams, tikusi balstīta esošās varas kritiskā novērtējumā. Taču pašvērtējums, kas spiež cilvēkus sapņot par tādu politisko sistēmu, kura būtu distancētāka no pašas sabiedrības atbildības un līdzdalības nekā esošā, izpalicis. Latvijas sabiedrība pati nav izrādījusi vēlēšanos nacionalizēt partiju privatizēto valsts varas centru (Saeimu, valdību...). To nav satraucis varu dalījuma trūkums, tai bijušas vienaldzīgas leģitimitātes mutācijas, mūsdienīgas okupācijas recidīvi... Savās vēlmēs tā pagaidām cenšas apiet tautvaldības problēmu divos virzienus. Vai nu centralizācijas (personificēta vara), vai decentralizācijas (reģionālās partijas) virzienā. Acīmredzot provinces mērogs tai šķiet saprotamāks un valdāmāks nekā valsti aptverošs, bet iespējami personalizēta vara – drošāka un uzticamāka par simt gudrajām galvām.
Ministrs Vējonis nupat teica – kad mērs būs pilns, pasaulē kaut kas notiks. Viņš to teica par māti dabu, bet līdzīgi var teikt – kad laiks pienāks, nācijas līderis atradīsies. Proti – "tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs..." Būs vien jāpakustas, jāveic šādas vai tādas sociālas, politiskas kustības, lai līderim būtu vērts te nākt. Pagaidām man šķiet, ka vairāk tiek gribēts elks, ikona, brīnumdaris vai mesija, nevis vadonis. Tāds kā autoveikals, kurš sabiedrībai pieved gultā visu, ko tā grib. Taču, ja sabiedrība grib vadoni, tad skaidrs, ka vadonis pavēlēs, liks, prasīs... sabiedrībai rīkoties. Neviens no līdera izcilās vēsturiskās lomas slavinātājiem nav teicis, ka vadoņi devuši iespēju tautai salikt rokas klēpī un noskatīties, kā tas viens stāv pāri visiem un dara brīnumus.
Latvijā vadonim, kurš negribēs tikai zīmēties, bet arī kaut ko darīt valsts dēļ, visticamāk atkal nāksies šā vai tā atlaist sabiedrību (no varas). Ja jau tā nav bijusi gatava atbildēt par pašas tieši deleģēto institūtu kvalitāti. Ja tā izceļas ar niecīgu sabiedriski politisko aktivitāti ikdienā. Kārlis Ulmanis atlaida sabiedrību no varas visai maigi. Protams, to var saukt arī par autoritārismu, bet šajā reizē man labpatīk sacīt, ka Ulmanis atlaida no varas sabiedrību, kura padsmit gados nebija spējusi pastāvēt uz parlamentārās demokrātijas efektivitāti, bija ļāvusi tai izvirst. Pie jebkuras varas sabiedrība, kura nevēlas izpausties kā pilsoņi, tiks izmantota kā padotie. Tā tiks tālāk no lēmumu pieņemšanas, bet ne jau no varas.
Tiesa, Latvijā ir radīti apstākļi, kad, teiksim, prezidentālas sistēmas tiek uzskatītas par efektīvākām nekā parlamentārās sistēmas. Krīzes, sociālas, ekonomiskas, etniskas problēmas... Taču šie apstākļi te lielā mērā ir radušies no parlamentārās sistēmas izlaidības. Gandrīz var sacīt, ka te ir parlamentārā republika bez parlamenta. Tāpēc, lai, teiksim, prezidenta vara būtu dominējoša un turklāt pievērsta tautai pēc būtības (un ja sabiedrība tomēr negrib te 1933. gadu Vācijā vai pat 1940., 1958. gadu Francijā), tad pašai sabiedrībai nāksies parūpēties ne tikai par labāku varas ārējo estētiku. Citādi tās pašas slimības, kas maitāja parlamentāro republiku, maitās, pieņemsim, prezidentālo. Katrā ziņā līderim jābūt pietiekamai aizmugurei, lai viņš spētu šīs slimības izskaust. Un, manuprāt, vadonim, ja tas patiešām gribēs būt valstsvīrs, pirmām kārtām nāksies reformēt politisko eliti. Šobrīd tā manā uztverē ir hrestomātisks "varas trijstūris" (sk. Švarcenbergers u.c.). Tā ir noslēgta kasta, kurā ietilpst politiķi, darījumu aprindas un augstākā administrācija. Ja vadonis netiks ar šo noslēgtību un elites "oligarhiskajām tendencēm" (R. Mihelss) galā, tam nebūs nekādas valstiskas jēgas. Agri vai vēlu tas iegrābsies kādā votergeitā – valsts aparāta izmantošanā politiskos (vai partejiskos, savtīgos...) nolūkos (kā tagad izmanto KNAB, valsts konkursus u.tml.).
Arī lai runātu par Valda Zatlera prezidentūras efektivitāti, manā uztverē pirmām kārtām jārunā par politiskās sistēmas stāvokli. Vai prezidentam, kura rīcības pamatā Latvijā ir reprezentatīvās un pārstāvības funkcijas, bijis ko pārstāvēt un reprezentēt? Manuprāt, Saeima un valdība ir tiktāl atsvešinājušās no valsts kvalitātes problēmas, ka prezidentam, ja tas grib savu institūtu kaut kā apliecināt, jābūt pašdarbniekam. Kā pašdarbnieks Valdis Zatlers rīkojies visai ciešami. Savu pilnvaru ietvaros. Sava institūta smilšu kastītē. Necenšoties saasināt attiecības ar likumdevēju un izpildvaru pat kaut kad prezidentūras sākumā par ideālu un ideju nepieciešamību teiktās runas kontekstā. Taču necenšoties arī izdabāt patērnieciskai, vēlmei redzēt dekoratīvu prezidentu, uz ko patīkami skatīties. Acīmredzot prezidents rēķinās ar to, ka partijas prezidenta institūtu mēra ne pēc valsts, bet pēc savu iegribu ģīmja un līdzības. Tas visu šo izvēles spēli dara sīku. Sabiedrība var gribēt ko citu, var pati vēlēt prezidentu, bet ar to vien nebūs diezgan, lai izvēles spēle taptu valstiska.